Sasukāto dumpinieku stāsts [filma: Rush / Sacīkstes]

Kā jau daudziem, arī man ir bijis periods, kad sekoju Formulas 1 notikumiem. Ne pārāk ilgs un ne pārāk skrupulozs, bet bija. Man šis periods bija kaut kad starp Ayrton Senna bojāeju un Damon Hill pret Michael Schumacher mačošanos laiku. Tā kā kaut kādas zināšanas un interese par šo autosportu man ir. Vismaz nostalģiskā ziņā jau nu noteikti. Tādēļ, lai arī nav ne mazākās intereses par autosportu un sportu kā tādu, retro krāsu un bildes noformējuma filmu Rush es varēju vērtēt ne tikai no stāstījuma viedokļa.

 

Režisora Ron Howard filmu zinātājiem, šķiet, nevajadzētu būt kādiem neprecīziem pieņēmumiem kādas struktūras, intonācijas un elementu pārpildīta varētu būt viņa jaunākā filma Rush. Nav pat būtiski, vai jaunākā filma pēc žanra ir attiecību drāma, vesterns, biogrāfiskā vai kosmosa iekarošanas filma. Jo tās vienmēr būs klasiskas Holivudas zelta standartu filmas, kas spēlē pēc zināmiem noteikumiem, pilnīgi drošā un neaizskarošā veidā vēstot universālus, visiem saistošu emociju stāstus. Vai tas ir tas, ko jūs vēlaties un vai tādas filmas jau nav gana, to jums spriest, bet pārmest režisoram sava zelta rokraksta zaudēšanu būtu grūti. Drīzāk tā ir savas pilnmetrāžas filmu debijas Grand Theft Auto godināšana un, kā saka, atgriešanās pie saknēm (kas, kā zināms, mūsdienās vecmeistariem – nav nekāds retums).

 

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir grūti filmai kaut ko pārmest. Tā seko gadu desmitiem nostrādātiem standartiem un izpilda tos uz visiem 100% precīzi. Tādēļ arī visas sporta filmu klišejas, obligātie jociņi un klasiskās problēmas un šķēršļi ceļā uz lielo uzvaru ir līdz vēmienam paredzami izgājieni, kuru obligātās atkārtošanās filmas laikā ir tik kaitinošas/iepriecinošas, cik ļoti jums patīk filmas galvenā tēla, formulas stūrmaņa James Hunt, atveidotājs, pats Thor jeb Chris Hemsworth un viņam pie sāna esošās dūdiņas (tai skaitā Olivia Wilde un Natalie Dormer).

 

Kā arī ir tikai apsveicama lielrežisora Ron Howard mērķtiecīgā apņemšanās, par spīti studiju finansējuma atteikumam, kas pamatots uz Formula 1 zemo popularitāti ASV, uzņemt šo filmu par paša pūliņiem savākto budžetu. Tātad, filma skaitās neatkarīgais jeb indie kino, kaut arī no tās tehniskā līmeņa un kopējās vizualitātes, kuru tie paši vīri, kas atteica finansējumu, šobrīd slavē un atzīst par ļoti labu sasniegumu, tā īsti nepateiksi.

 

Lai arī filma Rush izskatās ļoti labi, es gan nebūtu pirmais, kas skrietu un apgalvotu, ka tā izskatās ļoti autentiska un ar precīzu tā laika atmosfēru. Pārāk bieži man tās pārspīlētais apgaismojums un krāsu intensitāte šķita izteikti butaforiska. Radīta speciāli, lai vairāk izceltos ar popsīgu iespaidu. Bet varbūt tur vienkārši “vainojams” režisora Danny Boyle iecienītā operatora Anthony Dod Mantle šībrīža rokraksta un stila iezīmes, kuras tik pat spilgti bija manāmas filmās Trance un Dredd.

 

Tā arī filmu Queen un Frost/Nixon scenārija autoram Peter Morgan šī salīdzinoši vienkāršas shēmas filma, šķiet, ir bijusi patīkama haltūriņa.

Laikam tad tā arī tā jāuztver – skaists un nekaitīgs štruntiņš ar prātā nepaliekošu notikumu virknējumu – īsts popcorn kino.

Vērtējums: 3 / 5