Šausmas paredzētas bērniem [filma: Carrie / Kerija]

Es patiešām nevēlos būt tas, kurš kladzina par rīmeiku vai atkārtoti kino vajadzībām adaptētu darbu nejēdzīgumu un to neslēpto komercpanākumiem tendēto būtību, kas pārāk bieži rezultējas paviršā galarezultātā. Bet līdzīgi kā ar biogrāfisko filmu lērumu, arī rīmeikiem, kuri nupat sākuši tapt manas paaudzes bērnības filmām, tās acīmredzami kļūst prastākas, seklākas… (diemžēl jāsaka tā) vairāk paredzētas masām. It kā radītāji apzināti (jo tā vieglāk) izvairās no apzīmējuma “mākslas filma” pirmā vārda.

 

Protams, kāds metīsies aizstāvēt rīmeikus un teiks, ka arī tādas filmas kā Scarface (1983), Cape Fear (1991) un Ocean Eleven (2001) visi ir rīmeiki. Bet te varu tikai piebilst, ka arī filmu otrās daļas pamatoti pieņemts uzskatīt par švakākām filmām nekā to oriģināli, kas tajā pašā laikā neizslēdz izņēmumus – īpašus gadījumus. Domāju, ka arī uz rīmeikiem attiecināms šis pats pieņēmums.

 

Pēc šīgada jau redzētajām rīmeiku neveiksmēm Evil Dead, Pusher un Red Dawn, vēl tikai gaidāmajiem, kuri neizskatās diez ko cerīgi (RoboCop, Oldboy, Delivery Man), un neviennozīmīgi novērtētajiem (Great Gatsby, Dredd), ir diezgan pamatoti izteikti skeptisku aci skatīties arī uz atjaunināto Stīvena Kinga romāna Carrie adaptāciju.

 

Diemžēl bažas saistībā ar Stīvena Kinga romāna Carrie jaunākās ekranizācijas galvenās aktrises Chloë Grace Moretz nepiemērotību galvenajai lomai (arī mātes lomai izvēlētā Julianne Moore ir pamatīgs garām šāviens, ja mēs cenšamies runāt par autentiskumu) izrādijās pamatotas un patiesas.

 

Filmas veidotājiem nav izdevies šo simpātisko aktrisi pārvērst mātes apspiestā un nožēlojama paskata radībā, kuru skolas biedri ik dienu apceļ. Nepietiek, ka aktrisei uzvelk nestilīgas drēbes, neieveido matus un atrāda dažas epizodes, kurās skolas biedri izturas nievājoši pret viņas eksistenci (es šeit nerunāju par tamponu ainu; jo, nespējot izdomāt, kā to aizvietot ar kaut ko modernāku un atbilstošāku šim gadsimtam un izvēlētajai filmas atmosfērai, scenāristi to atstājuši neskartu).

 

Šīgada Carrie versija atgādina skolas uzvedumu ar atbilstošu aktierspēli, problēmām, grimu un apģērbiem. Režisora Brian De Palma septiņdesmito gadu filmas dramatisms šeit neparādās ne uz mirkli, ja vien par tādām netiek uzskatītas banalitātes, kas redzamas katrā otrajā šausmu filmā. Filmas kompozīcijai tik nozīmīgais kāpinājums un pāreja no drāmas uz šausminošu trilleri (ne šausmu filmu) šeit ir tik shematisks un izteikti garlaicīgs, ka pat šīs romāna ekranizācijas versijas mērķauditorija – padsmitgadnieki, seansa laikā nepārtraukti dīdījās un vienīgais moments, kad zālē iestājās klusums, bija izlaiduma balles masu slaktiņa laikā. Kurš, man jāpiebilst, nebija tik izteiksmīgs un pārsteidzošs, kā gaidīju. Vienkārši piebārstīts ar vēl pāris šausmeņu elementiem un raksturīgiem skatiem.

 

Atliek vien uzdot bezjēdzīgo jautājumu: vai talantīgajai (nu vismaz debijas filma Boys Don’t Cry bija daudzsološa) režisorei Kimberly Peirce un talantīgajai aktrisītei Grace Moretz (starp citu jau kāda ceturtā loma, ar kuru nošāvusi greizi) būtu jātērē savs laiks šādiem produktiem?

 2 stars