Šausmu balets [filma: Black Swan]

News_6016_main

Dzīve pilnībā veltīta kādai nodarbei, vai tas ir darbs vai hobijs, agrāk vai vēlāk, nonāk līdz robežai, kur nošķirt normālu darbību no vājprāta ir grūti. Šī vājprāta robežas sasniegšana un tās pārkāpšana bieži ir neizbēgams solis, lai gūtu panākumus, kas nesasniedzami (vienkārši) ar lielu darbu un centību. Viena no versijām, kas notiek ar cilvēku pie šīs robežas un pēc tās pārkāpšanas, ir  režisora Darren Aronofsky jaunākā filma Black Swan. 


Jau pirms šīs filmas es bieži iegrimu pārdomās par profesionālu sportistu panākumu tumšo pusi. Cik daudz viņi ir ziedojuši, lai sasniegtu savus vai, biežāk, sabiedrības uzspiestos mērķus. Ko viņi savā dzīvē nekad nav redzējuši, jutuši un piedzīvojuši. Lietas, kas “normālam” cilvēkam ir ikdiena vai piedzīvojis jebkurš. Bet vislielākais jautājums – vai viņi šādu dzīves ceļu ir izvēlējušies paši? Vai dodot viņiem izvēles iespējas viņi būtu izdarījuši tādu pašu izvēli kā viņu vecāki agrā bērnībā izdarīja viņu vietā? Droši vien jau, ka nē. Bet vai vecākiem būtu jāizdara šāda izvēle bērnu vietā ir diskutabls jautājums.


Black Swan galvenā varone Natalie Portman tēlotā baletdejotāja Nina Sayers ir šādas savas mātes izvēles upuris, kas jau nobriedušā vecumā vēl joprojām dzīvo kopā ar māti.  Lai arī bieži tas nav nekas neierasts un balstīts uz loģiskiem lēmumiem, šeit šo kopdzīvi caurvij slimīga apsēstība. Mātes nepiepildītie sapņi neveiksmīgajā baleta karjerā ir kā sods meitai. Slimīgā auklēšanās ap meitu un visas dzīves pakārtošana Ninas baleta karjerai rada spriedzi, kuru izturēt spētu tikai retais. Diemžēl, Nina neiztur un salūzt. Viņas guļamistaba, pārbāzta ar mīkstām mantiņām un naktsmiera muzikālā kastīte ar Gulbju Ezera mūziku, vairs nespēj sniegt agrāko mierinājumu. Kā arī augošā atbildības pakāpe, ilgi kārotajā gulbja lomā baletā Gulbju Ezers un spriedze starp kolēģi Lily, tikai pastiprina krīzi Ninas psihē.


Līdz ar baleta izrādes pirmizrādes tuvošanos, Ninas spēja atšķirt realitāti no sapņiem – murgiem, kļūst arvien mazāka. Halucinācijas no īsiem zibšņiem un dažām sekundēm ik pa laikam pārtop par veseliem notikumiem, kur ne skatītājam ne pašai Ninai nav skaidrs vai tas notika īstenībā vai tikai viņas galvā. Pastiprinoties halucinācijām, filma no drūmas drāmas pārtop par Hičkoka cienīgu šausmu filmu, kur atšķirībā no prastām šausmenēm ar vienkāršām biedēšanas metodēm, centrālais ir indivīda pārdzīvojums un tā cīņa ar sevi. Cīņa, gluži tāpat kā Darren Aronofsky iepriekšējā filmā The Wrestler, kurā skaidri apzinoties spēcīgu pašiznīcināšanas faktoru, galvenais varonis turpina uzsākto ceļu. Kur šis ceļs aizved, variet paši uzminēt.


Runājot par tēliem un aktieriem, filma arī no šī skatu punkta ir vārda „šedevrs” cienīga. Ikviens aktiera atveidotais tēls ir vienlīdz biedējošs un apbrīnojams. Ar tik stereotipiskiem tēliem kā abas savstarpēji konkurējošas baletdejotājas Nina un Lily, izvirtis baleta trupas vadītājs Thomas Leroy, režisors ir spējis izveidot tik netipisku (it kā) mīlas trīsstūri, ka līdz pat filmas beigām (ja neieklausās filmas ievada aizkadra balss sacītajā) nav saprotams kāds būs filmas iznākums un kur nu vēl filmas pavērsieni.


Bez šaubām, galvenās lomas atveidotājai Natalie Portman būtu jāpiešķir (un tas arī notiek) visas prestižākās aktierspēles novērtējuma balvas, bet es vēlētos arī izcelt otrā plāna aktrisi un ekrāna Ninas sīvāko sāncensi Mila Kunis, kas ja tā padomā ir īstā filmas nosaukuma tēla nesēja. Ļoti ceru, ka šī loma būs lūzuma punkts viņas karjerā un viņai tiks piedāvātas nopietnas lomas arī nākotnē. Ar šo viņa ir pierādījusi, ka ir kas daudz vairāk nekā ierastā mazliet nerātnā american sweetheart.


Pēc šīs filmas noskatīšanās domāju, ka es nebūšu vienīgais, kas baletu neuztvers kā agrāk un nespēs uz to uztvert vienkārši kā mākslas veidu. Vienmēr, vai uz ilgu laiku, nāks atmiņā apātiskais un mazohistiskais baletdejotājas tēls. Tumšie aizskatuves koridori un greizie spoguļi būs kā neredzama, bet pastāvīga skatuves daļa.