Savdabīgi reālistiskais virpulis [filma: L’écume des jours / Mood Indigo / Dienas Putas]

Franču režisors Michel Gondry pirms pāris gadiem izprovējis spēkus (lasi, nodrošinājis sev labklājīgas vecumdienas) amerikāniskajās mitaloģijas un popkorna peripētijās, ar nosaukumu, The Green Hornet, un nu ir atgriezies pie darba formas, kas viņam piestāv un padodas daudz labāk. Vai Zaļā Sirseņa ekranizācijas nejēdzīguma iemeslus ir jāmeklē galvenās lomas atveidotājā un scenārija līdzautorā Seth Rogen klātbūtnē, to neņemšos spriest. Domāju, ka šeit drīzāk ir stāsta par ārzemju režisora nedienām Holivudas mašinērijā, kārtējā sērija. Bet ne par to tagad.

 

Mana pirmā iepazīšanās ar režisora Michel Gondry rokrakstu bija filma Be Kind Rewind ar reperi Mos Def un omulīgo roka pārpilno tusnīti Jack Black galvenajās lomās. Jau no šīs, salīdzinot ar viņa iepriekšējo darbu, filmu The Science of Sleep, vizuāli daudz piezemētākās filmas, bija skaidrs, ka Gondry noteikti nav režisors ļoti plašām, dažādu vecumu auditorijām, tai skaitā arī popkorna filmām. Tādēļ vēl jo vairāk izbrīnija viņa iesaiste The Green Hornet projektā. Bet, kā jau teicu, ne par to.

 

Ar jaunāko filmu, L’écume des jours / Mood Indigo / Dienas Putas Michel Gondry atgriežas pie skumju un bezcerīgu mīlas stāstu (Eternal Sunshine of the Spotless Mind ) poētiskas un sireālas vizualizācijas (The Science of Sleep). Tā ir franču, gandrīz ģēnija, Boris Vian 1947.g. romāna Froth on the Daydream (zināms arī kā Foam of the Daze) romāna ekranizācija. Šī, nu jau, trešā ekranizācija aizrauj ar savdabīgu, reālistisku un pilnīgi pretēji ierastajam Holivudas specefektu virpulim, vizualitāti, kas ir animācijas filmas organisku saplūšanu ar spēlfilmu un dzīviem cilvēkiem. Atceraties, kā animācija ar spēlfilmu bija apvienota filmā Who Framed Roger Rabbit? Galīgi nav līdzīgi. Mood Indigo virtuozo ar apkārt notiekošā tveršanu caur iztēles bagāta bērna prātā prizmu vizualizāciju var tikai apbrīnot. Tie miljons sīkumi, realizācijas karuselis un viscaur cukuraini pozitīvais gars, kas redzams filmas pirmajās 30 minūtēs ir neaprakstāms.

 

Jāatzīst, filmas galveno varoņu – ideālista Kolina un viņa jaunās sievas, Djūka Elingtona skaņdarba Hloja reinkarnācija, bērna sapnim līdzīgās dienas gaitas ir daudz piemērotākas filmas pirmajai daļai, kad viss viņu dzīvēs ir labi. Otrā filmas daļa (un filma kopumā), kad jaunā sieva sasirgst un pāra finansiālais stāvoklis strauji pasliktinās, šķiet par garu un drūmu. Savdabīgums kļūst pārlieku nogurdinoš, butaforisks un neiederīgs. Mood Indigo strauji pēc minētajām filmas pirmajām 30 minūtēm saskaras ar lielo vasaras grāvējfilmu, kuras pārsātinātas ar mākslīgo skaistumu, sprādzieniem, mirdzumiem un visādi citādi aci priecējošiem štruntiņiem, bieži pieļauto kļūdu un ieslīgst ne tik glaimojošajā kategorijā “stils pāri saturam”.

 

Bet aizstāvot filmas Mood Indigo un režisora Michel Gondry izvēlēto stilu, izvēlētie instrumenti un to gala rezultāts gan vizuāli, gan idejiski nav tik prātu bendējoši kā ierastais kinoteātra repertuārs,  un katrā ziņā to neviens neuzdrošināsies vieglprātīgaji nodēvēt “laba filma, kurā atslēgt smadzenes”.

P.S. Filmas skaņu celiņu (soundtrack) varat noklausīties šeit.

 stars 3