Sentiments, kam grēks pretoties [filma: About Time / Ir Laiks]

Richard Curtis astoņdesmitajos gados, savas karjeras aizsākumā, sadarbojies ar Rowan Atkinson, sarakstot TV seriālus Black Adder un Mr.Bean, tad sarakstījis savu pirmo tūlītējo romantisko komēdiju-klasiku Notting Hill, pielabojis abu Bridget Jones stāstus, 2003. gadā radīja vienu no visu laiku sieviešu (un ne tikai) mīlētākajām filmām Love Actually. Tā miljoniem ir kļuvusi par regulāru skatāmvielu, kad skumīgi ap sirdi un obligātā skatāmviela kaut kad ap Ziemassvētkiem, nu gluži kā daudziem Padomju laikā dzīvojušiem ir filma Vieglu Garu, deviņdesmito gadu bērniem Viens Pats Mājās vai (es tā gribētu ticēt) latviešiem Limuzīns Jāņunakts Krāsā Līgo laikā. Šogad, precīzi Love Actually desmit gadu jubilejā, Richard Curtis piedāvā savu trešo režisūras darbu (pavidam vēl sarakstīja un režisēja visu progresīvo radiostaciju darbinieku obligāto skatāmvielu The Boat That Rocked), filmu About Time.

Spriežot pēc filmas apraksta: “Kādas ne īpaši izdevušās Jaungada ballītes laikā, tēvs (Bill Nighy) savam 21 gadu vecajam dēlam Timam (Domhnall Gleeson) atklāj noslēpumu. Viņu ģimenes vīriešiem piemīt unikālas spējas – ceļot laikā. Vēsturi izmainīt viņam nav pa spēkam, taču viņš var izmainīt to, kas notiek un ir noticis viņa personīgajā dzīvē. Tims nolemj mainīt pasauli… un atrast sev draudzeni…” tā diez cik aicinoša neizklausās. Katrā ziņā ne priekš galvenās mērķauditorijas – sievietēm. Protams, es varu kļūdīties, bet, manuprāt, filmas pārdošanas āķim vajadzēja būt nevis zinātniskās fantastikas un komēdijas elementam – laika ceļošanai, bet gan sirsnīgajai un dzīvespriecīgajai atmosfērai, kas caurstrāvo visus un arī šo režisora darbu.

 

Ļoti ceru, ka cilvēki uz filmas About Time plakāta un citiem reklāmas materiāliem pamanīs lai gan nu jau mazliet pārmērīgi un dažkārt melīgi izmantotās frāzes par “from creators of…”, uzrakstus, Notting Hill un Love Actually, jo šoreiz patiesi šo divu filmu nosaukumi vislabāk raksturo kāda rakstura kino filma About Time piedāvā.

Kā izcilais britu aktieris Bill Nighy (ja neesat vēl iepazinuši viņu vai neesat pārliecināti, ka viņš ir viens no izcilākajiem vecās paaudzes britu aktieriem, ārkārtīgi iesaku noskatīties TV filmu Page Eight, kas kopā ar aktrisi Rachel Weisz skatītājiem piedāvā tādu dialogu un angļu valodas smalkmaizīti, kādu neesmu citur piedzīvojis), kas piedalījies visās režisora filmās izteicies, ka Richard Curtis rokrakstam un filmām piemīt tā mūsdienās reti sastopamā sajūta, kad pēc filmas noskatīšanās jūties pacilāti un pasaule tev apkārt skaistāka. Kā viņš apgalvo, agrāk katrs režisors centās ar savu filmu sasniegt šādu efektu uz cilvēkiem. Un tā arī ir – režisors un filma piedāvā tieši šīs izjūtas un tieši šādu emociju gammu.

Lai cik ļoti gribētos pretoties un mazliet iesmīkņāt par piedāvāto bērnišķīgo, bet meistarīgi būvēto sižetu, – biklo rudmati (Domhnall Gleeson) un viņa diezgan neveiklo meitenes (Rachel McAdams) lenkšanas un pēc tam kopdzīves procesu. Kā arī absurdo laika ceļošanas mehāniku. Neviens, kam nav sveša humora izjūta un, lai arī ārkārtīgi forsēts, cilvēcīgs kino (tā labākajā ziņā) sentiments, nespēs pretoties filmas About Time valdzinājumam.

4 stars