Šīgada patriotiskajam garam [filma: Segvārds Vientulis]

Jau kā likumsakarīga tradīcija Latvijā, rudenī, kad tuvojas valsts svētku laiks, kinoteātru repertuāros parādās pašmāju kinodarbi. Arī šis gads nav izņēmums. Jau vairākus mēnešus kino apskatāms Signes Baumanes savdabīgais, smeldzīga humora pilnais darbs Akmeņi Manās Kabatās, oktobra sākumā ar ļoti labu skatītāju apmeklējumu startēja Andra Gaujas spēlfilma Izlaiduma Gads, novembra sākumā kinofestivāla Spektrs ietvaros trīs mēnešus pirms oficiālās pirmizrādes tikai vienā seansā bija iespējams apskatīt Aika Karapetjana ilgi loloto šausmu filmu Man in the Orange Jacket jeb M.O.J., bet jau nedēļu, neviena nemanīts un medijos neizbazūnēts, kino skatāms vispatriotiskākais šīs sezonas kinodarbs Segvārds Vientulis.

Režisora debitanta Normunda Puča darba aprakstā minēts, ka Segvārds Vientulis ir inscenēta dokumentālā filma. Nezinu kā jums, bet man šis apzīmējums šķiet lieks un nevajadzīgi atgādina par TV kanālos Discovey Channel un History Channel redzamajiem dokumentālajiem inscenējumiem. Šis apzīmējums it kā mēģina skatītāju sagatavot un pabrīdināt, ka tā nebūs nedz spēlfilma, nedz dokumentālā filma, bet kaut kas pa vidam… attiecīgi neviļus liek domāt par to, ka skatāmgabals ir kaut kas īpašs, kas nav ļāvis tā veidotājam iekļauties vienā no šiem kino veidiem – lieki uzliek kvalitātes latiņu īpaši augstu.

Jāsaka, ka pus-dokumentālās, pus-spēlfilmas nav nekas jauns – pēdējos gados arvien biežāk parādās kāds spilgts šīs mutācijas pārstāvis. Piemēram, 2012.g. The Imposter, būtībā ir visīstākais trilleris, bet, lai pastiprinātu jau tā šokējošo notikumu autentiskumu, izmantoja klasiskus dokumentālā kino paņēmienus. Tā arī šīgada mūziķa un scenāriju autora Nika Keiva biogrāfiskā mākslas filma 20000 Days on Earth ir spēlfilmas un dokumentālā kino elementu mijiedarbība, kurā nevienam netiek paskaidroti tur redzamie izteiksmes veidi, neskatoties uz to, neviens neapšauba to autentiskumu… jo galu galā tas ir mākslas darbs, kur pirmajā vietā ir stāsts un tā vizuālais noformējums.

Ar to visu gribēju teikt, ka “inscenēta dokumentālā filma” neattaisno darba autoru un arī nekādā veidā nevajadzētu to ierobežot. Attiecīgi, šis apzīmējums būtu jāuztver gluži tāpat kā: drāma, trilleris, šausmu filma u.c. žanri. Diemžēl Segvārda Vientulis veidotāji to nav uztvēruši tik mākslinieciski viegli un nevajadzīgi cieši savilkuši robežas, kurās darboties. Strikti pieturējušies pie faktiem un tradicionālas stāstniecības, padarot Segvārds Vientulis par kokainu un vienmuļu kinodarbu.

Nelielas atkāpes no vēstures faktiem, paplašinātas, bet atraktīvas, situācijas ekspozīcijas, mākslinieciski izpušķojumi un labestīga fantāzija būtu tikai ieguvums šim kopumā patriotiskajam stāstam. Varbūt tas pat padarītu nemanāmāku nevienmērīgo operatora darbu, kas, pateicoties izvēlētajai filmas melnbaltajai toņkārtai, ir īpaši pamanāms. Šīs atkāpes no tīra dokumentālā stāsta labāk savītu kopā visus filmā redzamos tēlus, padarītu loģiskākas to rīvēšanās, pēkšņie dramatiskie momenti nešķistu tik emocionāli truli un gluži vienkārši uzlabotu filmas skatāmību – zustu obligātās literatūras un sausas vēstures faktu atstāstīšanas sajūtas.

.
Vērtējums: 2 / 5

.