Skaistais gals [filma: Melancholia]

Melancholia

Diez vai tuvākajā laikā, vai vispār, kāds radīs filmu par pasaules bojāeju, kas kaut nedaudz pietuvināsies Lars von Trier jaunākās filmas Melancholia skaistumam un tajā pašā laikā cilvēcīgajam izmisumam, un intensīvajai depresijai. Nekādu Bruce Willis ar kosmosa kuģi te nebūs un pat kaut kādas  pasaules haosa novēršanas komitejas izpaliks. Arī mūžīgā (nu jau pierimis gan) divdesmit četru stu ndu (“24”) problēmu un noziegumu risināšanas maratonā skrienošais Kiefer Sutherland te nevieš nek ādu cerību uz glābiņu vai vismaz vīrišķu rīcību.  Te būs tikai pāris cilvēki un to uzvedība sagaidot neaptveramo – pasaules galu.

 

Jau filmas ievadā redzamās kustīgās gleznas liecina, ka viss beigsies slikti. Nekāda glābiņa pēdējā brīdī nebūs. Jo ko gan citu var nozīmēt apbrīnojami skaistās, bet pilnīgi noteikti ļaunu vēstošās palēninātās ainas, kur redzama vannā grimstoša līgava, no debesīm krītoši beigti baloži, golfa laukums, kurā kājas grimst kā purvā un galu galā planētas Zeme sašķīšana pret daudz lielāku planētu – Melanholija?

 

Melancholia2

 

Ka jau citās Lars von Trier filmās, arī šajā viņš pievēršas sievietes psihei un tās neizdibināmajiem līkločiem. Tās atbildes gājieniem apzinoties acīmredzamu savas pasaules galu. Jo vienalga, vai tas ir Bjorkas atveidotās Selmas (Dancer in the Dark) ceļš pretim nāvessoda izpildīšanas dienai vai dēla nāves rezultātā mātes psihes pilnīga sabrukšana (Antichrist), tie visi ir ceļi uz beigām. Šoreiz ne tikai metaforiskām vai viena cilvēka beigām, bet visa zināmā un apkārt esošā beigām. Tā arī filma Melancholia sākas ar beigu sākumu – skaistu, it kā Zemei nekaitīgu, zilganīgu zvaigzni debesīs, šķietami brīnišķīgā kāzu naktī.  


Bet īstenībā tā ir diena, kad līgava beidzot apjauš cik ļoti viņai ir sveši cilvēku prieki par lielo notikumu un cik nogurusi viņa ir no izlikšanās būt „normāla”. Arī filmas turpinājumā viņa, kaut depresijas nomākta, ir vienīgā, kas spēj pieņemt pasaules galu kā faktu – bez panikas, sevis mierināšanas un kas vēl ļaunāk – bez cenšanās to sagaidīt liekulīgi jauki – malkojot vīnu uz terases. Visi citi līdz pēdējam brīdim mēģina sevi mierināt (maldināt) ar zinātnieku pētījumiem un aprēķiniem, ka tuvojošā planēta aizlidos zemei garām to neskarot, un tikai neapstrīdama fakta priekšā – planēta Melanholija ietrieksies Zemē, viņi parāda savu dziļāko un primārāko būtību.

 

03-1


Kāds mēģina meklēt glābiņu pie cilvēkiem – civilizācijas, cits izvēlas visus pamest sadzeroties miega zāles, bet cits izjūt atvieglojumu; neīstuma, sīkumainības, melu un izlikšanās beigas. Varbūt arī tā ir vēlme bēgt no realitātes un cerība uz ko citu – labāku, atmetot, neatrisinot esošās problēmas un visu noveļot uz vispārīgo – Zemes ir ļaunums, kuru neviens neglābs, bet kaut kā tajā brīdī tās liekas patiesākās emocijas.

 

Melancholia8

 

Neskatoties uz to, ka filma ir par civilizācijas atsevišķu indivīdu pēdējām iespējām būt patiesiem, īstiem un cilvēcīgiem, jo gals ir neizbēgams, tā man šķiet vismazāk depresīvā Lars von Trier filma ko esmu redzējis. Iespējams dēļ vēriena, filmas pamatdomā, ir zudis Lars von Trier raksturīgais, dažbrīd grūti izturamais, fokuss uz indivīda ciešanām, bet iespējams es to neuztvēru kinoteātrī pārāk tālu sēžot no ekrāna un skaņas.

 


  • LigaRiga21

    Labs komentārs. Bet mani nepamet viena ķecerīga doma. A varbūt pasaule tomēr neaizgāja bojā? Varbūt sekos otrā daļa un viņi izglābsies tajā brīnumalā? Ok, es laikam par daudz bērnībā esmu pasakas klausījusies/lasījusi! Bet tiešām – es gribu uz to Zemes bojāeju tā tēlaini skatīties. Kā atbrīvošanos no liekā, nepatiesā, samākslotā un, jā, arī depresijas.