Šķietamā idille [filma: The Descendants / Pēcnācēji]

Descendants-pos

Iespējams, kaGeorge Clooney aktierspēle un gaužām parasto, dažkārt dzīves nogurdināto un ikdienas gaitām nepieradināto tēlu radītājs režisors Alexander Payne (Sideways,About Schmidt), virspusēji diezgan metodiski un pareizi veido stāstu par to, kā cienīgi pārdzīvot tuvinieka iekļūšanu nelaimes gadījumā un mokošo neziņu, optimistiski cerot uz gaismu tuneļa galā – liekot daudzpunktus cietušā dzīvē, kad visiem patiesībā būtu vieglāk, ja tas jau sākotnēji būtu bijis punkts, filmaThe Descendants /Pēcnācēji spēj, atšķirībā no cita “pareizā” stāsta, kas nāk prātāThe Blind Side, aizkustināt, jo pa vidam pareizajai līnijai ir dziļi patiesu jūtu un emocionālo izvirdumu ainas, kas rada patīkamu saldskābu miksli, kam pieķerties.

 

080_td-06831

Kā arī ik pa laikam dzirdētās runas par mokošo filmas lēnīgumu, nejēdzīgajiem notikumiem un stīvajām ainām man šķiet gaužām nepamatotas. Piemēram, sadaļa ar vecāko meitu un viņas dumpinieciskais gars, kas kā nebijis izgaisa, viņai kļūstot par saprotošu pusaudzi, kādam var likties kā nenostrādāts un robains savā loģikā tēls, bet personīgi man šķiet, ka arī šāds situācijas risinājums, kad parunājot ar tēvu, cilvēku – no kura viņa ilgu gadu laikā ir atsvešinājusies, un aizmirsusies obligātā cieņa kā pret tēvu, lietas ieguļas diezgan pozitīvā gultnē, ja ne uz visiem laikiem, tad vismaz uz nedēļu divām, kamēr abi kopīgiem spēkiem izdara, kas jādara. Jāpārtop par veselu un pilnvērtīgu ģimeni, kaut arī varbūt pēdējo reizi. Par to arī Klūnija tēls ir lielākoties norūpējies un ar smagumu sirdī apzinās, ka mirkļa un virspusējais vieglums attiecībās ar vecāko meitu ir īslaicīga idille, un ir jāstrādā ilgtermiņā – kas ir filmas izskaņā, manuprāt ir neveiksmīgais pieņemtais lēmums un pareizās un teorijā rožainās nākotnes sākums.

 

108_td-06282

 

Personīgi man pārsvarā gadījumos nepatīk jociņu spociņu iespraušana cita žanra filmās tādejādi it kā atsvaidzinot filmas gaitu un izpatīkot lielākai auditorijai, bet šeit gluži kā no režisoraAlexander Payne iepriekšējās filmasSideways izkāpis pusidiotiskais scenārija nepiedienīgi un it kā neiederīgi komiskais Jack tēls iekš The Descendants ir meitas draugs Sid (protams neviļus sasaucas ar Ice Age sliņķi Sidu), spēj savos idiotiskajos izlēcienos un frāzēs pasvītrot Klūnija tēla apņemšanos būt labam tēvam un spēju apvaldīt jūtas, brīžos, kad būtu tik piemēroti iekrāmēt no visas sirds. Nu gluži kā to demonstrē sievas tēvs, sitot ar dūrēm un vārdiem tad, kad instinktīvi (bet diemžēl tikai virspusēji) skatoties tas ir piemērots.

 

029_td-00896r

 

Arī gandrīz nepārtraukti visas filmas garumā fonā dzirdamā un arī ik pa laikam priekšplānā izvirzītā havajiešu mūzika rada dīvainus secinājumus – normālos apstākļos šī veida mūzika tiek uztverta kā viegla un pacilājoša klausāmviela, bet te tā spēj būt abējāda – gan priekš “rociņas augšā” dejošanas, gan priekš grūtsirdīgas skatīšanās tālumā, gan arī zīmīgi tā diktējoši (… bet tad atkal, kura filmu mūzika tāda nav) norāda uz šīs mūzikas dziļumu un emocionalitāti, attiecīgi apliecinot rūgto patiesību par Havaju salu iedzīvotājiem un ačgārnos stereotipus par viņu paradumiem un dzīves gājumu, kas savā būtībā galīgi ne ar ko neatšķiras no pārējās pasaules. Tas arī kalpo kā visas filmas vadmotīvs, kur katram cilvēkam grūtos brīžos ir jāspēj saņemties, ne viss melnais obligāti ir jāmālē tik melns, kā sabiedrība prasa, un jāmēģina koncentrēties uz tagadni ar skatu nākotnē, nekad neaizmirstot, kas ir bijis un kam par ko ir jāpasakās.