Skumjais cīnītājs [filma: The Grandmaster / Dižais meistars]

 

Nav būtiski, vai skatītājs orientējas cīņu mākslā, tās neskaitāmajos paveidos un to striktajās un izsvērtajās ideoloģijās, kuras zināt, tām ziedoties un izkopt tās ir beznosacījuma princips, vismaz attāli, zināms tās ir jebkuram pasaules iedzīvotājam. Domāju, ka lielākā daļa manas paaudzes cilvēku Latvijā šo citādo pasauli iepazina no savdabīgajām kung-fu (droši vien ka jaucu) un nindzju filmām. Kā arī no leģendām apvītā un folklorizētā cīņu mākslas brīnuma Bruce Lee filmām. Kopā ar visām Rembo, Comando, Delta Force, Bloodsport, Nico filmām VHS kasešu čupās bija šīs filmas, kurām nosaukumus (vismaz oriģinālos) zina un atcerās vien retais.

 

Kā jau zināms, Holivudas produkcija arī tajos laikos bija saprotamāka, jo tiešāka, verbāli izteiksmīgāka, turklāt, ārzemju autiņi un elpu aizraujoši sprādzieni ir maģiska lieta, kas pievelk un aizrauj joprojām. Tādēļ pēc šī VHS laikmeta visas kungu-fu filmas kaut kur pazuda un, īpaši neinteresējoties, šķita, ka šajās valstīs kino neveido. Bet tā, protams, nebija. Un tam pierādījums un kā ārkārtīgi zīmīga Āzijas tradīciju atgriešanās uz pasaules kino skatuves bija Ang Lee veidotā Crouching Tiger, Hidden Dragon sāga par bezbailīgiem kareivjiem. Pēc milzīgajiem šīs filmas panākumiem mūsu acis un prātus ik pa laikam priecēja arī citas šī reģiona ne mazāk citādās un krāšņās filmas: House of flying daggers, Hero, Curse of the Golden Flower.

 

Šogad par galvenā šāda veida filmu ir kronēta režisora Kar Wai Wong filma The Grandmaster. Režisora, kurš vairāk zināms kā poētisku romantiskiem motīviem caurvītu stāstu autors, šoreiz ir radījis filmu par cīņu mākslas vīru Ip Man. Šis vīrs pie mums vairāk zināms kā Bruce Lee skolotājs jeb sensejs.

 

Filmu 2046 un In the Mood for Love režisors un scenārija autors pasaulē vairāk zināms saistībā ar skumji sapņaino Holivudas darbu, filmu My Blueberry Nights ar Norah Jones, Jude Law, Natalie Portman, Rachel Weisz galvenajās lomās. Tādēļ filma par cīņu mākslas meistara dzīvi virspusēji šķiet mazliet neierasta izvēle šim režisoram. Bet tas ir tikai šķietami neierasta joma, jo The Grandmaster neskatoties uz daudzajām cīņas ainām noteicošais filmas tonis ir mīlestība, skumjas un ciešanas – Kar Wai Wong rokraksts.

 

Arī neskaitāmās dueļu, kā arī plašāku cīkstiņu, ainas filmā visas kā viena ir eye-candy un uztveras kā neatdalāma šī režisora rokraksta sastāvdaļa. Visas kustības ir kā deja un līdz milimetram izskaitļotā horeogrāfija nofilmēta tik sulīgā veidā, ka nav būtiski vai pilnībā uztverama šo dažnedažādo cīņas mākslu ideoloģija, nelokāmie standarti, un kādas konkrēta tēla vai notikuma problemātika. Tās var baudīt arī tikai ar acīm. Varbūt patruli, bet tomēr.

 

Vienīgais pārmetums filmai The Grandmaster ir tās stāstījumā. Dažkārt šķiet, ka tas aizplūst kaut kur nebūtiskos sīkumos, bet tad atkal atgriežas pie svarīgā ar nelielu apjukumu un sajūtu, ka kaut kas ir palaists garām. Iespējams, atbilde jāmeklē faktā, ka ķīniešu versija ir divdesmit minūtes garāka, bet oriģināls, tā baumo, bijis četras stundas garš. Attiecīgi, ir diezgan pamatoti spriest, ka liela daļa tēlu attīstība un savstarpējās attiecības ir izgriestas par labu gleznveidīgajām cīņas ainām un izteiksmīgajiem tuvplāniem.

4 stars