Stilizētais brauciens [filma: Drive]

Lai arī apstākļi kādos režisorsNicolas Winding Refn (Bronson,Valhalla Rising,Pusher) unRyan Gosling nonāca pie sajūtas, kādai ir jābūt filmaiDrive, ir diezgan komiski un filmas eksistēšanai jāpateicas kādai popdziesmai, galaprodukts ir sanācis diametrāli pretējs kaut kam izskaitļotam un nodrillētam.

 

Ryan Gosling pēc pagodinošās un atbildīgās iespējas pašam izvēlēties filmas režisoru, nonāca pie secinājuma, ka nemaz nav tik daudz režisoru, kas māk veidot vardarbīgas un spriedzes pilnas filmas, nepadarot tās par virkni ar ainām no citiem līdzīgiem blokbasteriem. Un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņš ieklīdis kādā mazā kinoteātrī, kur izrādīja Nicolas Winding Refn versiju par vikingu sūro, bezemociju dzīvi, kur vardarbības nepieciešamība robežojas ar dzīvniecisku instinktu diktētiem notikumiem, kas ar mūsdienu acīm izskatās gluži vienkārši šizofrēniskas. Neskatoties uz daudzajiem pārmetumiem, ka filmas notikumi biežāk bija diktēti stila vajadzībām, ne sižetam, Ryan Gosling bija apburts un uzskatīja, ka režisors ir atrasts.

 

Drive-poster09

Jāsaka, arī viņu pirmā tikšanās negāja visai gludi. Nezināmu iemeslu dēļ viņiem uzreiz neizveidojās kontakts, un tikšanās diezgan straujā tempā iegāja neveiksmīga randiņa sliedēs, kurš beidzās ar režisora vešanu mājās, jo pats nevada auto (režisors, kuram jāuzņem filma ar nosaukumu Drive un kurš nemāk vadīt auto!). Un tikai pateicoties dziesmasCan’t Fight This Feeling atskanēšanai radio, režisoram radās tik spēcīga iedvesma un ideja, ka asarām acīs Ryan Gosling sāka izklāstīt filmas pamatdomu par autovadītāju, kas braukā apkārt pa naksnīgajām pilsētas ielām, klausoties salkanu popmūziku.

 

Goslingrefn_-_photo_by_andreas_rentz___2011_getty_images__image_courtesy

Photo by Andreas Rentz – © 2011 Getty Images – Image courtesy.pn

 

Mazliet jau sagudroti tas izklausās, bet zināmas paralēles ar gala rezultātu ir saskatāmas. Jau filmas laikā mani nepameta sajūta, ka skatos astoņdesmito (varbūt septiņdesmito) gadu popmūzikas video, kur visi cilvēki ir skaisti, notiek it kā ikdienišķas lietas, cilvēki priecājas, labi pavada laiku kopā, bet izpaliek sarunas, dialogi, jo tā daļa ir aizpildīta ar mūziku. Brīžam monotonu un spiedošu – kā bailes vai sāpes, citkārt pulsējošu, simbolizējot adrenalīna pieplūdumu bēgšanas ainās, bet ik pa laikam tik kaitinoši salkana kā vērojot iemīlējušos pārīti kafejnīcas stūrī (Te YouTube dziesmu sarakts ar zīmīgākajām filmas kompozīcijām).

Drive_ver8

Lai gan filmā ir pakaļdzīšanās ainas, apšaudes un svarīgu mafijas veču lietu kārtošanas – instrumenti bez kuriem nav iedomājama neviena mūsdienīga spriedzes filma, elegantums, kā filma plūst un stila izjūta katrā kadrā kaut kā ir spējuši padarīt Drive par vienu no reālistiskākajām filmām ar pakaļdzīšanās ainām, kurās ne mirkli man nelikās: „tā nu gan nav iespējams”.

 

Drive_ver10

Ne mazāk svarīga par režisora izsmalcināto stila izjūtu, ir filmas galvenā varoņa, paša Ryan Gosling vientuļā kaskadiera atveidojums – uzskatu, ka nav sevišķi daudz aktieru, kas spējīgi pateikt tik daudz nepasakot ne vārda. Radīt tik emocionālu tēlu un iznest to stindzinošā mierā.

 

Drive-poster06

Protams, filmā ir acīmredzamas ietekmes no žanra klasikām, bet neredzu tur nekā slikta, jo, Īstenībā, rezultāts ir pilnveidojis jau tā ikoniskos noslēpumaini klusosRyan O’Neal unSteve McQueen tēlus no filmāmThe Driver (1978) unBullitt (1968), pievienojot tiem romantisko un sapņaino pusi. Kā arī ir paņemta filmas The Driver pamatdoma par auto vadītāju, kas par noteiktu naudas summu, neiesaistoties pašā noziegumā, piecpadsmit minūšu laikā aizbēgs no policistiem, attīrīta no liekām detaļām līdz tādai pakāpei, ka varētu kļūt par trulu riepu kaukšanu, lāmu vārdu virknēm un attiecību izklāstiem “Me Tarzan, you Jane” līmenī, bet tā vietā Drive, manuprāt, jau tagad ir iekļuvusi kulta filmu statusā, kur nonāk tikai ļoti īpašas filmas, kas aktierus un režisorus padara nemirstīgus, bet filmu noskatīšanās reizes nebeidzamas.
P.S. Filmas treileris rada ļoti nepareizu iespaidu par Drive.