Stroiku pieraksti [filma: Chernobyl Diaries / Černobiļas dienasgrāmatas]

Chernobyl-diaries-banner-e1337983216211

Iespējams Oren Peli, Chernobyl Diaries scenārija līdzautoram (režisoru šajā gadījumā pat pieminēt nav vērts), šķita gana laba ideja iemest bariņu jauniešu, no amīšu perspektīvas skatoties, ekstrēmā valstī (nu gluži kā Hostel manījām) un piedomāt klāt Černobiļas katastrofas seku klātesamības it kā pašsaprotamo šaušalīgumu, un visi vajadzīgie instrumenti šausmenei būs gana, bet šeit jāsaka, ka Paranormal Activity radītājam ir sanākusi kārtējā (es pat brīnos cik reizes viņam vēl ļaus ko veidot) plaģiātiskā/klišejiskā izpausme. Nepietiek, ka katra Paranormal Activity daļa strauji zaudē jebkādu piesaisti pirmās daļas raksturīgākajām iezīmēm, tad Oren Peli vēl pieliek roku ļoti viduvējā tv seriālā The River radīšanā un visbeidzot mani nokautēja ar šo pārsteidzoši viduvējo un paviršo šausmeni.

 

Chernobyl

Mums nav jābūt pārsteigtiem, ka par galvenajiem varoņiem ir izvēlēti jaunieši (smuki? Protams. Viens kārtīgais, viens sliktais puika, viena seksīgā, viena blondīne un tad vēl brits, oi nē, lai interesantāk – šoreiz austrālietis!), kas vēlas piedzīvojumus un par Černobiļu zina tik vien kā: „That’s where the nucular thing happened, right?”. Kas arī iemet mūs bezjēdzības bezdibenī – ja viņi neko par katastrofu tā īsti nezina, tad arī vazāties pa tukšas pilsētas rēgainajiem korpusiem ir tik pat bailīgi vai aizraujoši kā pa stroiku. Bet te es varētu pieļaut, ka amīšu iespējas redzēt pamestas mājas un māju kompleksus ir stipri mazākas nekā mums un tādēļ tas iespējams varētu būt kādam interesanti. Bet tad atkal, viņiem ir Detroita ar n-tajiem pamestiem VEF līdzīgiem monstriem.

 

Tātad, pusi filmas mūs vazā pa pašmāju Karostai līdzīgām vietām, tiekam mēģināti sabiedēt ar pamestām bērnu mantiņām, dažiem (dzīviem un nedzīviem) meža dzīvniekiem (what was that?) un lauzītā angļu valodā gids Yuri iepazīstina ar vispārzināmiem faktiem par katastrofu. Otra puse filma tiek veltīta šausmu filmu žanra izplatītāko izgājienu check listam. Klupieni bēgot, brēkšana un pinkšķēšana, apvemšanās, pēkšņi sejā ielecoši mošķi, jokainas skaņas, grupas sadalīšanās un pa vienam novākšana un, protams, neiztrūkstošā bēgšana no knapi pavilkties spējīgiem radiāciju skārušiem (mutantiem?) viepļiem pa kāpnēm UZ AUGŠU. Ā, pareizi, bija arī creepy bērns.

 

Chernobyl_diaries_a_l

Neskatoties uz to, ka jaunieši skraida pa Černobiļas atomreaktorā guļamrajonu filmas izskaņā viņi kaut kādā vīzē ir nonākuši līdz pašiem reaktoriem, kas atrodas vairāku kilometru attālumā. Loģiski. Un ja radiācijas mērītājs sāk skaļi pīkstēt tuvojoties kādam ēkas kompleksam, seja deg un acis miglojas, vajag doties tik iekšā. Loģiski.  

 

Noslēgumam, jāsecina, ka Oren Peli ir liels haltūrists. Bezmaz vai par found fotage krustēvu dēvētais vīrs ir pilnīgi un galīgi nolaidies un piedāvā mums neoriģinālu un klišejisku  šausmeni, kurā pat nevīžo ielikt savu rokrakstu. Un ja nav lēnīgi būvētā šausmu un neziņas, mazliet mistikas atmosfēras ar īpašu vizuālo risinājumu, tad lietderīgāk/baisāk ir aizbraukt uz Černobiļu pašiem vai noskatīties kādu YouTube video par tēmu.

 

P.S. Bet varbūt latviešu tauta pavilksies uz lāča ainu. Mums jau viss saistītais ar lāčiem un savvaļu uzreiz ir nacionāla rakstura notikums.