Tā, kur Steitems bija bomzis [filma Hummingbird / Kolibri Efekts]

Nav pagājis pusgads kopš iepriekšējās filmas un Jason Statham ir atpakaļ kinoteātros ar jaunu filmu – Hummingbird / Kolibri Efekts (Amerikas tirgum filma pārdēvēta par The Redemption). Vai kādu interesē, par ko būs šī,  nākamā vai aiznākamā filma? Vai kādam ir vēlme iedziļināties viņa filmu sižetiskajās peripetijās un meklēt tajās “caurumus”? Diez vai. Galvenais, lai pēdējais mūsdienu A klases spriedzes filmu varonis – vienalga kādā vārdā konkrētajā filmā dēvēts,  ir gana dusmīgs, tērpies elegantā uzvalkā, kādam (jo vairāk, jo labāk) sadod pa purnu. Tik vienkārši, truli, bet ārkārtīgi efektīgi. Jo kā gan citādāk var izskaidrot šī aktiera statusu, ražojot pa trijām filmām gadā, no kurām, parasti, labi ja vienu var dēvēt par izdevušos, bet pārējās saudzīgi – “bija ok”.

Kā jau kārtīgā seriālā, pār kādu es gribētu dēvēt Statham filmogrāfiju, ir interesantākas, savdabīgākas, lēnīgākas, trakulīgākas un pavisam ierastas, paredzamas sērijas. Katra sniedzot kādu devumu kopbildei, ļoti iespējams nav jāvērtē kā atsevišķa, neatkarīga sastāvdaļa. Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet tieši tā es vērtēju un uztveru šī aktiera filmas. Godīgi sakot, man papildu jau nosauktajiem katras individuālās filmas nenozīmīgajiem faktiem, kā piemēram, galvenā varoņa nodarbošanās, vārds un neiztrūkstošā atriebes/aizstāvēšanas jeb vienā vārdā varētu dēvēt “izdzīvošanas” elementa katalizators, nav būtisks. Vienmēr un visās filmās galvenais varonis būs Jason Statham, izbijis kaut kas (something, something) ar apbrīnojamām spējām izdzīvot jebkādos apstākļos un pieveikt visus pretiniekus, ja vajag arī vienlaicīgi, manis pēc filmām var nepūlēties dot kādus spilgtus (kā šajā gadījumā) nosaukumus vai ar dubultnozīmi (kā Safe gadījumā), jo tam nav nozīmes – tāpat pēc diviem gadiem atcerēsies kaut kādu atsevišķu elementu, bez nojausmas (un motivācijas noskaidrot), kurā no pēdējām astoņām filmām tas bija.

No vienas puses ir uzslavējama Jason Statham vēlme paplašināt savu filmu tēlu emocionālo amplitūdu, šad un tad izvēloties filmas, kur jānobirdina kāda asariņa, jāatveido dzīvē apjucis alkoholiķis vai vienkārši jāizrāda tēvišķas jūtas – kāpēc nepadarīt interesantāku kārtējo mordaboju un pie reizes patrenēties aktiermākslā, un galu galā redzēt skatītāju reakciju. Tas noteikti ir daudz pareizāk nekā pēkšņi pārmesties citā žanrā (kā to jau vairakkārt esam piedzīvojuši no citu žanru spilgtiem pārstāvjiem) un, visticamāk, brīnīties par to, kā publika nespēj adekvāti pieņemt tik krasas pārmaiņas. Arī Hummingbird galvenajam tēlam ir šādas tādas “parasto cilvēku” emocionālās izpausmes, vēlme būt ikdienišķam un parastam, bet līdzīgi kā filmā galvenā varoņa paustā atziņa, mēs visi ļoti labi apzināmies, kas šobrīd (un vēl daudzus, daudzus turpmākos gadus) Jason Statham ir, kas viņam vislabāk padodas, turklāt kaut kādā ziņā uzskatām, ka viņam ir pienākums to mums arī piegādāt.

Līdzīgi kā iepriekšējā Lionsgate Apvienotās Karalistes nodaļas produktā The Blitz, arī šajā filmā Jason Statham mēģina iejusties daudz dramatiskākā un no aktierprasmes aspekta daudz prasīgākā lomā nekā viņam ierasts. Vai tas izdevies? Galīgi nē. Bet jāpiebilst, ka visu vainu uzvelt Statham nebūtu godīgi. Scenārija autoram un režisoram Steven Knight, labi pārzinot materiālu, vajadzēja saprast, lai filma un stāsts darbotos kā uz papīra sacerēts, Statham tēlu vajadzēja pabalstīt daudz labākiem dramatiskajiem aktieriem. Vai arī vajadzēja tos stingrāk izdresēt.

Nezinu. Lai vai kā, gala rezultāts tā vien kliedz pēc citiem aktieriem un labāka režisora darba. Visas filmas laikā neatstāja doma, ka galvenā loma ir daudz piemērotāka drāmas aktierim, kuram būtu nedaudz jāpiemācās kauties un nevis otrādi – spriedzes aktierim, kuram visas filmas garumā jāmokās, lai tikai pāris reizes atrādītu savu spēcīgāko pusi, kā piemēram, tas bija ar The Departed, Body of Lies un Edge of Darkness scenārija autora William Monahan režijas darbu London Bulevard, kur līdzīga tipa filmai galvenajā lomā pieaicināja Colin Farrell.

 2 stars