Tā neveido komiksfilmas! [filma: Sucker Punch]

Sucker-punch-movie

 

Lai arī vairums uzskata, ka Zack Snyder jaunākais veikums Sucker Punch ir veidots no klasiskām, kā no grāmatas, izvilktām vērtībām, ar kurām it kā garām nevar aizšaut, es tam pilnībā nepiekrītu.


Jā, Negaidītais sitiens jeb “pareizi” latviskotais Aizliegtais paņēmiens varētu būt tīrs kādas komiksu grāmatas ekranizējums, bet diemžēl tas pierāda, ka tā – no lapas ekrānā labu komiksa ekranizāciju neizveidosi un no sulīgas želejkončas sanāk tikai ledene. Tiešs pārnesums nedarbojas.


Visiem veiksmīgākajiem komiksu ekranizējumiem ir viens vai vairāki spēcīgi papildelementi, kas komiksos nav tik izteikti vai vispār nav iespējams ilustrēt. Kā piemēram, ārkārtīgi populārais Peter Parker jeb Spider Man izcēlās ar caurvijošu mīlas stāstu un mīlnieku “ķīmiju”, kā arī veiksmīgi veidotām urbānām cīņas ainām tajā pašā laikā saglabājot komiksu krāsainību un spilgtumu. Jaunākais hīts Iron Man seko tai pašai krāsainības pārbagātuma metodei pievienojot tai izcilu galveno aktieri – Robert Downey Jr.. Bet Christopher Nolan Batman sērijas ir gājušas vizuāli pilnīgi pretēju ceļu, saglabājot idejisko līdzību – pārnes oriģinālā komiksa gaisotni, tai pievienojot spēcīgus aktierdarbus un komiksfilmās vēl neredzētu reālistiskumu.


Arī mazāk populārais komiksa ekranizējums The Losers, kaut neizceļas ar dominējošiem aktierdarbiem, tas saglabā mačo gājienus, kas ir raksturīgākā komiksgrāmatas stāsta daļa. Saliekot to kopā ar ritmisku sižetu un komiksiem raksturīgiem kadrējumiem sanāca pagājušā gada mans iecienītākais komiksa ekranizējums.


Kā pierādījums manis sacītajam ir arī idejiski neveiksmīgie komiksa ekranizējumi Surrogates un R.E.D., kas abi miskastē izmeta oriģināla drūmo gaisotni un noskaņu, nomainot to uz daudz pieņemamākām un, es teiktu, popkornīgākām, tādejādi manuprāt zaudējot jēgu pieminēt to izcelsmi.


Ar to gribu teikt, ja filmā nav spēcīgas aktierspēles vai vēl kāds unikāls elements, tā zaudē savu ekranizācijas misiju – tad jau es varu lasīt komiksu grāmatu un pats iztēloties kā galvenie varoņi sarunājas, izvairoties no jebkādām aktierspēles nepilnībām.


Atgriežoties pie Sucker Punch un domājot par to, kas viņam bija vainas nākas secināt trīs milzīgus mīnusus (jau bez manis minētās teorijas), kas pārsvītro filmu kopumā. Pirmkārt, tas ir filmas garums – nu nedrīkst veidot tik garas filmas, ja tājā īsti nav ko teikt un rādīt. Otrkārt, ir stipri jāpārdomā scenārijs, ja tomēr galvenajā lomā nav iegūta sākotnēji iecerētā uzlecošā zvaigzne Amanda Seyfried, kas jau ar lomu filmā Chloe ir pierādījusi, ka ar acīm un ķermeņa valodu spēj pateikt tik pat daudz cik vārdiem. Treškārt, nekad neveido drāmu, bez aktieriem, kas to spētu iznest!


Filmas spēcīgākā daļa bija ievads kur komiksu stilistikā nofilmēts stāsts bija bauda acīm un ausīm, bet kulminācija diemžēl bija jau pirmajā BabyDoll cīņas ainā, kas izrādīja visu ko turpmākās divas stundas vairākkārt atkārtoti izrādīs – sākot no specefektiem līdz pat spēcīgajam muzikālajām notīm.  

 

Lai arī uzskatu, ka kopumā tā ir neveiksmīga filma, to varētu glābt sagraizīšana un izveidot no tās kādu stundu divdesmit minūtes garu superčiksu nobrainer šaujamgabalu stilizētā otrā kara gaisotnē.


P.S. Patiešām ir ļoti žēl, ka vizuāli man tik tīkams darbs tika izstaipīts kā košļājamā gumija no kuras smuku burbuli neuzpūst!


 

Sucker-punch-konkurss