’71 / ’71: Pēdējais Kareivis Taustāma vēsturiskā realitāte

Paralēli gaudām par to, ka mūsu platuma grādos, tas ir Latvijā, līdz kinoteātriem nenonāk labas filmas un viss repertuārs tiek pieblīvēts ar filmām, kas paredzētas ekstremālai atpūtai, arī novērojama tik pat spēcīga pretdarbība, kas vērsta pret tā saucamo “intelektuālo kino”, kas visbiežāk tiek noreducēts līdz apzīmējumam “Eiropas kino”. Ar pretdarbību es domāju bezdarbību – vidējais latvietis ir gatavs veltīt (vismaz) piecas minūtes sarunā (kaut katru dienu) par to kas redzēts svaigākajā pilnasiņu “tāda, kur var pēc darba atslēgties” izklaides gabalā un nošausmināties, cik pretīgi bija tas vai debīli šitais, bet, kad nākamreiz pie kasēm ir jāizvēlas, kur iztērēt savus Euro un kā pavadīt turpmākās divas stundas, latvietis izvēlēsies “to kur var atslēgties”, jo nu “bija baigi traka nedēļa”. Es nevēlos neko pārmest, vados tikai pēc statistikas un novērojumiem pie tām pašām kinoteātru kasēm.

 

Tā nu mēs sevi šaustam par to, kā būt – izlikties gudrākam, bet īstenībā visu laiku pārtikt no izklaides, vai skatīties saturīgu kino un būt “tam tur, kurš skatās tikai mākslas kino”. Bet patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Nav jāizvēlas. Nedz totālas izklaides cienītājs ir idiots, nedz mākslas kino cienītājs pārākais kino pazinējs. Ir “jālieto” abejādi kino (jā, varbūt kādu reizi sevi jāpiespiež noskatīties, kaut kas ne pārāk viegli sagremojams, bet ar laiku jau tā pretestība mazinās un attieksme pret kino dažādojas). Tikai tādā veidā var saglabāt kaut kādu iekšēju balansu. Ar šādu attieksmi ar laiku tas – balanss, būs manāms kinoteātru repertuāros. Bet tas tā…

 

Runājot par filmu ‘71 jeb ‘71: Pēdējais Kareivis, skatītājam pat nav jāizvēlas starp “izklaidi” un “Eiropas kino”, jo šī filma meistarīgi izlaipo pa abām frontēm. Jāsaka, ka šāda tipa “divi zaķi ar vienu šāvienu” gadījumi līdz Latvijas kinoteātriem nenonāk nemaz tik bieži, kaut arī Eiropas kino ir pārblīvēts ar filmām, kas vairāk definējamas kā izklaide kino. Vienkārši mums (labi, lielākajai daļai pasaules) viss novienkāršots līdz kino zvaigžņu klātesamības faktam – ja filmā nav zvaigznes, tad verdikts ir vai nu: “nav vērts” vai jau minētais “mākslas kino”. Attiecīgi tikai pēc tā tiek vērtēta filmas potenciālā dzīvotspēja Latvijas kino repertuārā. Kas, protams, ir ļoti skumji. Bet tā tas ir.

 

Filmas ‘71 bez-zvaigznes statuss arī vērtējams ir nosacīts, jo šobrīd Amerikā par “uzlecošo” zvaigzni dēvētais britu aktieris Džeks O’Konels, kurš zināms kā galvenās lomas atveidotājs Andželīnas Džolijas režisētajā Oscars bait filmā Unbroken, īstenībā nav nekāds iesācējs. Jau 2006. gadā piedalījies skarbajā This is England, klasika nav sveša, jo piedalījies Wuthering Heights ekranizācijā, piedalījās 2012.g. britu izklaides hitā Tower Block, bet filmā The Liability ar Tim Roth spriedelēja, vai kādam kungam uz pirkstiem esošais tetovējums ir MATE (no angļu valodas – biedrs) vai latviešu valodā MĀTE. Protams, nedrīkst arī aizmirst vienu no viņa izaicinošākajām un spīdošākajām lomām spriedzes pilnajā cietuma drāmā Starred Up. Vienvārdsakot, vērā ņemams aktieris, kurš tā vien izskatās nekur nepazudīs un redzēsi viņu arvien biežāk un biežāk.

 

Kā jau minēju, ‘71 neskatoties uz filmā esošo notikumu fonu, ir tīrs izklaides gabals. Trilleris, kas lieki necenšas skatītāju maldināt un neizliekas. Savā saknē ‘71 nav ne par īru 1971. gada sarežģīto politisko stāvokli – konfliktu, kas principā jau pārvērties par pilsoņu karu, nav arī kara drāma, kas var atbiedēt ar mūsdienu prātiem neaptveramo situācijas dramatismu, bet gan, pēc uzbūves un notikumiem skatoties, diezgan klasisks bojeviks. Filmas pēc-ievada ainā filmas galvenajā konfliktā režisors nodemonstrējis nevainojamu spriedzes kāpināšanas prasmes. Tai seko vairākas izcili nofilmētas pakaļdzīšanās ainas. Arī turpinājumā skatītājam nebūs jāsūkstas par apšaudu vai sprādziena trūkumu.

 

Saistošākais filmā man šķiet režisora Yann Demange spēja izveidot iespējami patiesu vēsturisku notikumu atainojumu, nezaudējot mūsdienīgu un līdz kaulam stindzinošu realitātes sajūtu, kurā skatītājam, gluži tā pat kā simtiem citu līdzīgas uzbūves filmu, neviļus rodas vēlme just līdzi galvenajam varonim. Ar filmā esošo vēsturisko notikumu fonu netiek zaudēta taustāmā realitāte, nerodas klaiskā vēsturisko filmu sajūta, kad visi notikumi ir atsvešināti un ar mācību grāmatas emocīju līmeni.

 

Protams, izvēloties kaut kādā ziņā novienkāršotu situācijas atainojumu, tiek zaudēts šādas tādas autentiskuma pazīmes – lai iegūtu kaut ko, ir kaut kas jāziedo, bet domāju, ka režisoram izdevies labi nolīdzsvarot filmu tā, lai izpatiktu izklaides, kā arī vēsturisku un intelektuāla kino skatītājiem.

.

 

Vērtējums: 3 / 5

.