Tečeres dzīve uzplaiksnījumos [filma: Iron Lady / Dzelzs Lēdija]

The-iron-lady

Tā vien šķiet, ka viss, kam pieskaras (lasi – piedalās) Meryl Streep, ir nodrošināts no filmu vērtētāju puses ar dažāda izmēra un prestiža zelta mantiņām, kā arī apbrīnu no skatītāju puses. Un ne velti, jo sniegums filmu no filmas ir ārkārtēji stabils.

 

Biogrāfiskā filma par Mārgaretu Tečeri, kuru krievi nokristīja (un vēlāk visiem tas likās ļoti trāpīgi) par Dzelzs Lēdiju jeb Iron Lady, Meryl Streep filmu sarakstā nav izņēmums – tā kārtējo reizi pārsteidz. Aktrises pilnīgā transformācija un ieiešana tēlā ir fenomenāla un rada to dīvaino sajūtu, kad ekrānā redzamais tēls šķiet reālāks par pašu personu. Pagājušā gadā tādu pašu efektu, attēlojot reālu personību, panāca leģendārais Al Pacino filmā You Don’t Know Jack, iemiesojoties bēdīgi slavenajā dakterī Jack Kevorkian.

 

The_iron_lady_1387_cineplex

Diemžēl pati filma Mamma Mia! režisorei Phyllida Lloyd padevusies gaužām nepiemērota. Neskatoties uz to, ka izsekots Tečeres zīmīgākajiem karjeras un privātās dzīves posmiem, uzsverot viņas stingros uzskatus, tiešo runas manieri, milzīgās darba spējas un neiecietību pret neizlēmību, filma pamatā sniedz ieskatu par kundzi, kas sirgstot ar demenci dzīvo atmiņu un ilūziju pasaulē, kur mirušais vīrs ir joprojām blakus un piedalās viņas ikdienas gaitās un sarunās.

 

Šķiet lielākais iebildums pret šādu skata punktu ir pret filmas zīmīgo nosaukumu, kas vairāk sola lēdijas neticamā ceļa uz tikai vīriešu politisko sabiedrību un galu galā tās vadīšanu ilgu gadu garumā, pieņemot lēmumus, kurus neviens neuzņēmās cilāt. Bet diemžēl filma sastāv no pavecas kundzes atmiņu uzplaiksnījumiem. Tādejādi radot priekšstatu par personību kā tādu nepareizu un vēstījumu mulsinošu. Neuzskatu, ka tik svarīgas personības portretējums ar viņas rakstura īpašību esenci filmas nosaukumā būtu pelnījis tikt rādīts no slima cilvēka skata punkta, akcentējot dzīves vienīgo kļūdu – paviršo attieksmi pret vīru un bērniem.

The-iron-lady-1813_204610

Protams, var uzskatīt, ka ar šādu paņēmienu filma panāk no politikas attālinātu skatu uz Tečeres jaunību, brieduma gadiem un vecumdienām, bet nepārtrauktā atgādināšana par viņas slimību un tās sekām ir depresīva. Tas filmu padara tumšu un nožēlas pilnu, kur vienīgie gaismas stariņi redzami jaunās Premjerministra kandidātes konsultācijās ar sabiedrisko attiecību konsultantiem un oratoriskas runas izkopšanas nodarbībās.