Ted Mosby, lūdzu vēl! Pieprasu! [filma: Happythankyoumoreplease]

Happythankyoumoreplease

 

Ir manīti daudzi aktieru centieni scenārija rakstīšanā, producēšanā un iekārtošanās režisora krēsla, bet ne vienmēr šī šķietami izmisīgā cenšanās pierādīt savu vispusību, ir bijusi veiksmīga. Bet šoreiz, par laimi mums un arī izdziestošā komēdijseriāla How I Met Your Mother centrālajam tēlam Ted Mosby – aktierim Josh Radnor ir izdevies pierādīt, ka šādi universāli cilvēki tomēr ir un vajag viņiem dot iespējas izpausties. Josh Radnor brīvajā laikā no sava pamatdarba seriālā ir sarakstījis scenāriju, režisējis un atveidojis galveno lomu mazā neatkarīgā kino standartiem atbilstošu komēdijdrāmu Happythankyoumoreplease. Cik zinu, iepriekš tieši šādu pašu gājienu izdarīja komēdijseriāla Scrubs aktieris Zach Braff pilnībā radīdams filmu Garden State.


Tā kā es skatos diezgan daudz komēdijseriālus, mani vienmēr iepriecina, kad kāds no tajos manāmiem aktieriem pievēršas lielajiem ekrāniem. Un vēl labāk, ja tas ir kāds darbs, kas nav masu produkts un īstenībā pēc savas formas diezgan maz atšķiras no TV ekrāna vizuālajiem un morāles kanoniem. Kādu laiku atpakaļ seriāla The Office amerikāņu versijas kolektīva aktieris John Krasinski piedalījās mazā komēdijaAway We Go, kas tikai nostiprināja manas domas, ka šīs it kā ne sevišķu lielu piepūli prasošās lomas komēdijseriālos, slēpj labus aktiertalantus.


Jāuzslavē arī abas galveno sieviešu lomu atveidotājas – Malin Akerman, kas varbūt ar šādu lomu būs kādam svarīgam vīriņam pierādījusi, ka var būt kas vairāk kā kārtējā blondā bimbo no kārtējās Ben Stiller vai Adam Sandler tipa perdeļkomēdijas, un Kate Mara cerams būs nopelnījusi aiz sava vārda ierakstīt nevis patukšo Transsiberian vai lielisko 127 Hours, kur viņa ir mazā un aizmirstamā lomiņā, bet gan šo, kur parādās jaunā gaismā un patiesi pierāda, ka ir spējīga arī uz raksturlomām.

 


Filma ar dīvaino, bet tik patīkamo nosaukumu Happythankyoumoreplease ir par trijiem it kā saistītiem stāstiem. It kā, jo principā saistība ir tikai nosacīta un katrs no šiem stāstiem, pats par sevi varētu būt atsevišķa filma. Iespējams šie vairāki stāsti radīti, lai vēl vairāk pasvītrotu galvenā varoņa Sam, kā topošā rakstnieka, lielāko trūkumu – nespēja radīt materiālu, kas būtu, kas vairāk kā viņa iemīļotie īsie stāsti.


“You write short stories. And I think you like living the short stories. But I am kinda ready for a novel“


Lai arī kā tur būtu, man personīgi skita diezgan nevajadzīgi šie pārējie stāsti, jo principā interesēja tikai galvenais – Sam stāsts, kur viņš metro satiek pazudušu mazu puisēnu. Neiedziļināšos sīkumos un  neskatoties uz šķietami nejēdzībām sižeta līnijās, tā ir ļoti jauka, mīļa un saistoša filma. Josh Radnor talants atklājas, citkārt līdz apnicībai paredzamus sižeta pavērsienus izvērst par ainām, kas liek smaidīt un klišejiskās ainās sadzirdēt gudras domas, kas pavada tevi kādu laiku arī pēc filmas noskatīšanās.