Terminator Genisys Ceļā uz Bērnudārza policista Terminatoru

Es pieņemu, ka cerēt uz šodienas Holivudas mašinērijā veidotu inovatīvu, pārsteidzošu un/vai gluži vienkārši patiesi interesantu izklaides filmu, kuras tapšanā iztērēti milzu līdzekļi, ir gaužam naivi un ar minētajām īpašībām apzīmējamu darbu varam sagaidīt tikai kā nejaušību un neizskaidrojamu fenomenu. Tas diemžēl daudziem jel daudziem no mums liek pāragri novilkt strīpu starp “tad” un “tagad” – vairs nevērtējam, cik baudāma ir filma pēc vispār pieņemtiem standartiem, bet gan salīdzinājumā ar kaut kādām padibenēm… t.i. trešā ranga kinodarbiem, ko bieži piedāvā vietējās televīzijas kā piektdienas vai sestdienas vakara “grāvēju”. Un patiesi – salīdzinājumā ar jaunāko Van Damme bojeviku, kā stāsta līniju var diezgan precīzi uzminēt, saliekot kopā filmas nosaukumu un galvenā tēla trīs vārdu garo stāsta līniju, svaigākās lielbudžeta filmas piedāvā daudz augstvērtīgāku izklaidi.

Atšķirībā no vairākuma domām par Mad Max: Fury Road kā gada labāko izklaides filmu un priekiem par jaunāko Jurassic Park sērijas (Jurassic World) vispasaules uzvaras gājienu, kas joprojām lauž rekordus un baisi tuvojas vēsturiski vispelnošāko filmu topa augšgalam, manuprāt, šīs filmas metamas vienā grozā. Turpat kur viņām piebiedrojas nule uz ekrāniem izlaistā, nu jau piektā robotu apokalipses (it kā) sāgas Terminator sērija (kas interesanti, jau trešais pēc kārtas un, spriežot pēc jaunākās filmas panākumiem, neveiksmīgais mēģinājums iesākt jaunu stāsta triloģiju).

Visas trīs iepriekš minētās filmas iezīmē ļoti spilgtu Holivudas lielfilmu tendenci. Ilgtermiņā skatoties, kļūdu, ko diez vai tik vienkārši būs izlabot. Visas trīs ir pirms gadu desmitiem veidotu filmu tieši vai ne tik tieši turpinājumi. Veidotāji gan biežāk saka, ka netieši, jo vienkārši tādejādi filmas ideja izklausās oriģinālāka nekā piektā, sestā vai kura-tur daļa, patapinājums – oriģinālstāstam (par to arī liecina filmas veidotāju uzspiestā jaunās filmas nosaukuma rakstība bez filmu turpinājumiem ierastā kola starp nosaukumu un apakšnosaukumu – Terminator Genisys, nevis Terminator: Genisys). Neviens no šovasar izrādītajiem filmu turpinājumiem nebija, kā saka, gaidīts projekts un stāsta līnijas loģisks nobeigums, turpinājums vai trūkstošs priekšstāsts. Tātad, gluži vienkārši “nevajadzīgs turpinājums”. Protams, ir gadījumi, kad “nevajadzīgais” izrādās gana citāds, niansēts un ar akcentiem uz vēl neiztirzātām lietām, ka vecais stāsts parādās jaunā nokrāsā, bet jaunais stāsts iegūst pilntiesīgu pastāvēšanas jēgu. Spilgts piemērs tam ir seriāls Hannibal.

Bet atpakaļ pie kino un jaunās Terminatora daļas. Tāpat kā jaunā dinozaurfilma, arī jaunais Terminators neieslīgst kādas no iepriekš redzētās vai ieskicētās stāsta līnijas attīstībā, bet gan paņem visu iepriekšējo daļu detaļas un notikumus, tos kārtīgi sakrata un sarindo citādā, stipri saņurcītā veidā, un mēģina pasniegt skatītājam kā kaut ko jaunu. Turklāt jāņem vērā, ka pamatauditorija šīm filmām ir jaunieši, kuri visticamāk nav redzējuši vecās filmas, bet gan (labākajā gadījumā) izlasījuši tās aprakstus un noskatījušies tās spilgtākos momentus YouTube. Tātad, moderni būtu pieņemt, ka nav jēgas visu paskaidrot vai atkārtot – labāk ātri visu remiksēsim.

Iebildīsiet un teiksiet, ka jaunais Termintars padziļināti iztirzā iepriekš minēto laika ceļošanas stāsta līniju? Muļķības. Jaunajā stāstā tas ir tikai notikumu raitākas virzības instruments. Nekas jēgpilns vai paskaidrojošs. Un pat filmas režisors Alan Taylor neslēpj, ka filmā redzamās un apspriestās septiņas laika līnijas (no kurām piecas tiek atrādītas jau pirmajās filmas minūtēs) nav radītas, lai veidotu kompozīciju un savlktu galus. Drīzāk, lai parotaļātos ar ideju. Bet problēma ir tajā, ka līdz ar to šī rotaļa nevienam nerūp, neviens nevēlas sekot tām līdzi un tās kļūst aizmirstamas krāsainas bilžu kolāžas.

Turpinot par bezrūpību. Filmas veidotāji, radot jaunos “spēles noteikumus” ar nebeidzamo ceļošanu laikā, izveidojuši sev bezizejas stāvokli. Klāt tam, ka jaunie aktieri (Emilia Clarke, Jason Clarke (nē, nav radinieki), Jai Courtney, kuri atveido jau zināmos personāžus, ir acīmredzami bez motivācijas “saspēlēties” un radīt tā saucamo savstarpējo ķīmiju, jo tradicionāli lielfilmām vienkārši imitē un atražo jau citur redzētos tēlu prototipus, viņu tēliem ir atņemtas jebkādas trauslās cilvēcības aizmetņi – pateicoties laika mašīnai un vienmēr kaut kur tuvumā esošajam (opim) Švarciņam, zaudēts spriedzes un svarīguma moments, jo visu tāpat var izlabot vēlreiz aizceļojot pagātnē vai arī nākotnē.

Un visbeidzot. Jaunā filma, pasvītrojot savu virspusējo pieeju lietām, centrālo (?)… nu pieņemsim, ka centrālo (jo spriežot pēc honorāra, tā vairs nav – Pūķu māte saņēma vairāk) tēlu – Terminatoru pilnībā kariķējuši un viņa tēls vairs nenes sāgas pirmo daļu terora, soģa un pēc tam bezkompromisa aizstāvja lomu, bet gan izskatās un izklausās pēc vecas un ne pārāk smieklīgas anekdotes. Ejot pa šo (pa kalnu lejā) taciņu, mēs drīz varētu sagaidīt filmas daļu – Terminatoru kā ģimenes “cilvēku” un tad jau turpat ir Terminatora stāsta līnijas saplūšana ar  Bērnudārza Policista stāstu.

Vērtējums: 2,5 / 5