Tēvu atbildības [filma: Place beyond the pines / Ņujorkas ēnā]

Režisora Derek Cianfrance pieredze dokumentālajā kino arī viņa trešajā pilnmetrāžas spēlfilmā ir skaidri manāma. Milzīgi tuvplāni, skaudra gaisotne un neregulārs stāstījums, balstīts uz personāžiem, arī šo filmu padara īpašāku. Filmas nosaukums cēlies no Ņujorkas štata pilsētas Schenectady nosaukuma, kura aptuvenais tulkojums no indiāņu valodas ir “place beyond the pine plains”, kas attiecīgi nozīmē “vieta aiz priežu meža”. Manuprāt, arī nosaukums piešķir šai filmai papildus svarīguma pakāpi vai precīzāk – kaut ko tik pat brīvi skaidrojamu kā režisora iepriekšējās filmas nosaukums Blue Valentine.

 

Place beyond the pines līdzīgi kā Blue Valentine balstās uz ļoti spēcīgu aktierspēli, kā arī pieļauju, ka līdzīgi kā Blue Valentine filmēšanā, uz brīvu ainu improvizāciju, lai panāktu autentiskāku sajūtu un gaisotni. Kamēr filmas notikumi risinās ap galvenajiem filmas personāžiem (Ryan Gosling, Eva Mendes, Bradley Cooper), mazliet butaforiskie tēli (trīs iekārajamākos (skaistākos) Holivudas aktierus nav izdevies padarīt saņurcītus, noplukušus un sagurušus līdz tādai pakāpei, kad, skatoties filmu, aizmirstas par neskaitāmajām bildēm Google search rezultātos) un gaisotne ir labi tušēta un ir ticama, bet, tiklīdz filmas otrā sadaļa iet uz beigām un sākas noslēdzošā – trešā, kurā minētie aktieri parādās ļoti epizodiski, Place beyond the pines aiziet neceļos un kļūst pārāk neīsta, klišejiska un paredzama. Kas, ļoti iespējams, nebūtu mīnus, ja filmas trīs vaļi stāstu būtu turējuši uz saviem pleciem.

 

Ar to vēlos teikt, ka vairākkārt dažādās recenzijās minētais filmas lielākais mīnus – epizodiskums, kas sašķeļ filmu, varbūt arī nebūtu tik jūtams un traucējošs, ja visās filmas daļās būtu panākta viena līmeņa aktierspēle, kas spēj arī švaku dramaturģiju iznest godam un ar sajūtu, ka piedzīvots kas īpašs. Place beyond the pines gan garuma ziņā, gan idejiski vajadzēja beigties aptuveni trešās daļas sākumā. Tādejādi saglabājot gan savu dramatisko spēcīgumu, gan arī ambīcijas uz ko īpašu nebūtu tik izmisīgas.

 

Vēl pie fakta, ka Place beyond the pines vēlas pacelt vairāk nekā ir spējīga panest, jāmin tā dīvainā sajūta, kad filma vienlaicīgi ir par garu un par īsu. Iesāktie stāsti šķiet skices, uzmetumi kaut kam vairāk, kaut kam kas netiek pastāstīts, bet tik ļoti trūkst, lai filma iegūtu pabeigtības sajūtu un triptiha formāts uz beigām nešķistu lieks. Viss stāsts liecina par notikumu, personāžu un emocionālo daudzveidību, kas varētu būt korekti pasniegts tikai divās filmās vai pat vēl efektīvāk mini seriālā (piemēri: Mildred Pierce, Top of the Lake, Hatfields & McCoys). Varbūt režisoram vajadzēja nevis sagraizīt esošo filmu līdz tuvu epizodiskā formātam, bet vienkārši iet uz pilnu banku un veidot trīs stundu garu filmu. Tas noteikti atbiedētu daļu skatītāju, bet tie, kas noskatītos, noteikti novērtētu daudz augstāk nekā esošo galarezultātu.

 

Lai vai kā tur būtu, vērtējot paveikto, nenoliedzami Derek Cianfrance tikai trešā filma ierindo šo režisoru starp tiem, kura filmas skatītāji gaida ar lielu nepacietību. Daļa aktieru dēļ, daļa īpašā stāstījuma, bet citi aiz dažādās fasādes paslēptā realistiskuma dēļ. Kā arī nevar nepieminēt izcilo operatora Sean Bobbitt (Shame, Hunger) darbu, kas spējis tonāli un sižetiski tik atšķirīgu stāstus apvienot vienveidīgā vizuālā baudījumā, un filmas mūzikas autorus, kuriem jāpateicas par izsmalcinātām piedevām gandrīz katrā filmas ainā.

4 stars