The Martian Viens pats uz Marsa

Pirms gandrīz desmit gadiem režisors Ridley Scott – vīrs, kurš līdzatbildīgs par zinātniskās fantastikas kinožanra globalizēšanos un no nišas produkta pārtapšanu Holivudas mašinērija dižpārdokļa vienu no stūrakmeņiem, izteicās, ka šis žanrs sevi ir izsmēlis. Apgalvoja, ka mūsdienu žanra pārstāvji tikai atspēlē zināmās formas un tēmas, bet neko jaunu nepiedāvā. Varētu viņam piekrist un paslavēt, ka spēj lietas saukt īstajos vārdos. Vienīgais. Šie izteikumi nesakrīt ar viņa darbiem. Proti, pāris gadus pēc šiem izteikumiem – 2012. gadā kinoteātros bija skatāms viņa jaunākais darbs – krāšņa zinātniskās fantastikas filma – Prometheus. Un nule kā tapis zināms, ka 77 gadus vecais vīrs ieplānojis tai vēl vairākus turpinājumus (triloģiju!).

Bet visā šajā pusmelu un populistisku izteikumu jūklī ir arī maziņš gaismas stariņš – cerība. Un smejies vai ne, tā ir jauna Ridley Scott zinātniskās fantastikas filma – The Martian. Stāsts par vīru – aģentu Bournu… astronautu Mark Watney, kuru no tāda paša nosaukuma rakstnieka Andy Weir grāmatas lapām iemiesojis aktieris Matt Damon. Viņš pēkšņi pārtrauktas kosmosa misijas, neliela haosa un milzīgas steigas rezultātā tiek atstāts viens pats uz planētas Mars. Un tā kā kosmosa misijas nav pastaiga parkā un pat ne aviopārlidojums, šīs kļūdas labojums laika periodā mērāms gados. Tikmēr uz Marsa “iesprostotajam” kaut kā ir jāizdzīvo. Ak, jā, pēkšņi pārtrauktās misijas plānotie uzturlīdzekļi bija vienam mēnesim.

Šo Robinsona Kruzo vai Toma Henka Cast Away kosmosa versijas izdzīvošanas stāstu interesantu padara vairākas lietas. Pirmkārt, atšķirībā gandrīz no visām ar kosmosu saistītām filmām, The Martian iztiek bez jebkāda veida mošķiem. Līdzīgi kā ierastākas lokācijas izdzīvošanas stāstos, lielākais protagonists ir daba jeb vide – planēta Mars, uz kā, kā zināms, ar jebkāda veida dzīvības uzturēšanu ir kā ir. Otrkārt, galvenais varonis nav grāvējfilmām ierasts turbo-mačo tēls, kurš ar spēku, bravūru un prātam neaptveramu pārgalvību izsitīs pasaules uztveres līdzsvarā caurumu un par spīti jebkādai loģikai izdzīvos, bet ir konkrētās kosmosa misijas šķietami visvājākais posms – botāniķis. Starpcitu, tas atsauc atmiņā septiņdesmito gadu (vēl pirms Star Wars) botāniķa kosmosa filmu Silent Running. Treškārt, stāsts pretēji nedzīvajai videi caurstrāvots ar cilvēcīgumu un asprātīgu humoru.

Bet. Visas jaukās lietas, ko es varētu teikt par oriģinālu, Andy Weir grāmatu, ne obligāti es varētu attiecināt uz Ridley Scott filmu. Protams, vecā plate par to, ka grāmata ir labāka nekā filma, ir visiem zināma, un, lai arī The Martian ir režisora viena no labākajām pēdējo gadu filmām, es nespēju piekrist scenāristu un režisora lēmumam praktiski solo izgājienu pārtapināt par ansambļa kopdarbu. Protams, ir nejēdzīgi apšaubīt veidotāju lēmuma pamatotību, kaut vai tāpēc, ka viss jau ir nodarīts – darbs pabeigts, bet šoreiz tieši aspekts, ka oriģinālā stāsta lielākā daļa ir atvēlēta indivīdam – viņa pārdomām, aprēķiniem un darbiem, filmā nepārtraukti “atšķaidīts” vai “bagātināts” ar problēmas risinājumiem no NASA darbinieku puses, neļauj tā pa īstam aptvert un izjust “uz Marsa aizmirstā” faktu. Grāmatas pirmā daļa praktiski ekskluzīvi iedalīta tikai Mark Watney (b)loga ierakstiem (filmā tie pārtapuši par kaut ko līdzīgu portāla Youtube kanāla Canadian Space Agency kosmonauta Chris Hadfield kosmosa misijas ikdienas video pamācībām), akcentējot pamestības faktu. Turklāt ilgstošie humora un cilvēcības pilnie pārtikas un citu pārsvarā zemes dzīvei pielīdzināmie aprēķini, un pēcāk tūkstošiem jūdžu garā ceļojuma kataklizmu pārvarēšanas risinājumi filmā pārsvarā gadījumu šķiet ātras skices, nekas neatstāj monumentalitātes un situācijas nopietnības sajūtu.

Bet, atmetot to, kā bija grāmatā un kā ir filmā, un secinājumus, kas no tā ir sanācis, neapstrīdami The Martian ienes svaiguma sajūtu spožajā, bet tik ļoti iesūnojušā sci-fi žanrā.

Vērtējums: 3 / 5