The Revenant Ilgais ceļš

Uzreiz pēc vasaras sākumā uzliesmojušā Dullā Makša piedzīvojumiem distopijā, režisora Alejandro González Iñárritu (Birdman, Babel) filma The Revenant varētu būt aprunātākā – apspriestākā gada filma. Nu, vismaz balvu sezonas laikā jau nu noteikti. Tā galvenokārt piesaista ar sarežģīto filmēšanas procesu, kas paredzēja tikai dienas gaismas izmantošanu un nežēlīgi aukstas filmēšanas lokācijas.

 

Bet tikpat karsts tiek uzturēts temats par šīs filmas galveno varoni – kažokādu tirgoni Hugh Glass jeb tā reālo iemiesojumu, aktieri Leonardo DiCaprio, kurš it kā jau zaļš kļuvis no gaidām pēc mūždien gar degunu aizskrienošo Oscar balvas. Nezinu, manuprāt, šim aktierim, pie kura durvīm ar jauniem kinoprojektiem klauvē tādi režisori kā Scorsese, Eastwood, Nolan, Scott, Spielberg, ikgadu viņa dibinātais fonds ziedo padsmit miljonus $ dažādiem vides aizsardzības pasākumiem un, kā saka, “ar putām uz lūpām” aizrāda naftas industrijas dūžiem par tās ignoranci pret cilvēces nākotni (turklāt producējis vides izmaiņu izpratnes dokumentālās filmas – “11th Hour” (2007), “Cowspiracy: The Sustainability Secret” (2014) un virza projektu spēlfilmai par nesen aktualizējušos VW kompānijas automašīnu slēpto izmešu skandālu), ir diezgan vienalga – ir mājas vai nav tā zelta figūriņa.

 

Bet pie malas reālās problēmas saistībā ar Oscar-iem un benzīna patēriņu. Rakstnieka un šobrīd ASV vēstnieks Ženēvā, Michael Punke grāmatas The Revenant: A Novel of Revenge, deviņpadsmitā gadsimta divdesmitos gados dzīvojošā kažokādu mednieka un tirgotāja Hugh Glass reālās dzīves notikumu savērpinājums ar režisora Alejandro González Iñárritu aprēķināto fantāzijas auglis – filma The Revenant viennozīmīgi ir vērā ņemams fakts kino scēnā. Vienalga pie kuras – karsēju vai apspļaudītāju, frontes piederat, neapstrīdami ir filmas The Revenant tehniskie risinājumi un sasniegtā rezultāta spozme. Ir grūti atcerēties (jā, Mad Max fiziskie triki, kas stipri bagātināti ar datorgrafiku, nekvalificējas) kino, kas tik ļoti neatslābstoši visas filmas div-ar-pus stundu garumā atgādinātu par tehnisko risinājumu kādā tā uzfilmēta (filmēts savvaļā bez mākslīgā apgaismojuma un platleņķa objektīviem), vienlaicīgi radītu spēcīgas asociācijas ar reālo dzīvi/vidi. Iespējams, ka vairumam mūsu platuma grādos dzīvojošiem šie stindzinošā aukstuma, nakts brāzmu un ledainā ūdens atainojums neraisa īpašas izjūtas un sakropļotā Hugh Glass it kā vienmuļā šļūkāšana, klemberēšana un kūlšanās šķiet dārgā ekrānlaika izniekošana, bet man, kā siltummīlim, tas ir akurāt dzīvē kā kino / kino kā dzīvē paraugs, kas izraisa dziļu nepatiku pret filmas notikumu vidi. Tātad spēcīgas emocijas. Un tas mūsdienu kinopasaulē jau ir sasniegums pats par sevi. Un tieši šī spēcīgā asociatīvā faktora dēļ, skaidri apzinoties filmas lielos mīnusus scenārijā un montāžā, spēju tai piedot visu un uzskatu The Revenant par gada vienu no zīmīgākajām filmām.

 

Filmas The Revenant titros, kā arī visos reklāmas kampaņas pasākumos netiek slēpts, ka filma tikai daļēji balstīta uz reāliem notikumiem (kas aprakstīti … nosaukums) un to atvasinājumu Michael Punke 2002. gada grāmatā The Revenant: A Novel of Revenge (starpcitu, Hugh Glass dzīvesstāsts kino atainots jau iepriekš – režisora Richard C. Sarafian 1971.g. filmā Man in the Wilderness). Kas žēl. Jo būtu bijis pilnīgi gana ar jau radīto saturu – vidi un tēliem, lai izveidotu sūru, vienkāršu kā cirvis, izdzīvošanas stāstu, kas balstīts uz atriebes kāres un taisnīgas tiesas, atbilstoši tiem laikiem, motivējošo spēku. Romānā aprakstītā notikumu gaita un tēli rada ļoti pilnvērtīgu ainu par salīdzinoši primitīviem uzskatiem un beziebildumu pakļaušanos nežēlīgajam dabas spēkām, kur kaut kādā ziņā šajā pašā kategorijā ietilpst Amerikas iezemieši – indiāņi un viņu pārākums pār bālģīmjiem. Punke romāns nav nekāds meistardarbs, bet atšķirībā no režisora Iñárritu filmas, neatklājot daudz detaļu par indiāņiem, spēj unikālā veidā vizualizēt paniskās bailes, kas pārņem kažokādu tirgoņus uzdzirdam pašu mazāko troksni pie krūmiem vai aiz pauguriem, šķērsojot kādu no naidīgo indiāņu cilšu teritorijām. It īpaši grafiskas ir epizodes, kurās aprakstīti indiāņu klusie uzbrukumi nakts aizsegā. Kad par diezgan drošo nāvi liecina klusi svilpjošās bultas un bezpalīdzīgā mētāšanās apkārt, nesaprotot, kurā virzienā mukt uzbrukuma haosā.

 

Punke sākotnējā iecere bijusi rakstīt politiskas ievirzes romānu ar viņam no bērnības siltā atmiņā palikušo savvaļas elementu kā metaforisko fonu. Bet iepazīstoties ar Hugh Glass stāstu ieceres akcents mainījies. Grāmatas fokuss tika nomainīts uz izdzīvošanas stāstu, bet pastāvošās iekārtas elements parādās vien pašā tās izskaņā, kur garā un mokošā cīņā par eksistenci, nonākot pie galamērķa – cilvēkiem, kas atstāja viņu bezspēcīgu mežonīgās dabas rokās, Hugh Glass sastopas ar valsts iekārtas un līdz ar to taisnas tiesas izpratnes pārmaiņām. Vienkāršiem vārdiem runājot, viņš paliek bešā. Kas pirmajā momentā nenoliedzami rada frustrāciju par visa stāsta jēgu, bet īstenībā Punke izdarījis gudru gājienu, pretstatot pirms-vesternu laiku salīdzinoši primitīvo izpratni par lietu kārtību, sabiedrības uzbūvi un likumdošanas – jurisprudences aizmetņus. Tādejādi šķietami vienkāršais un nežēlīgais stāsts iegūst interesantu šķautni.

 

Diemžēl režisors Iñárritu nav vēlējies palikt pie šiem, jau esošajiem, stāsta pilāriem, un piegudrojis jaunus, lielbudžeta filmām ierastākus elementus, kas masām vieglāk sagremojams un, lai arī cik smieklīgi, empātiskāks. Attiecīgi – Hugh Glass piedomāta indāņu ģimene un dēls, kuru nogalina filmas antagonists Fitzgerald (starpcitu, grāmatā, lai arī Fitzgerald ir galvenais Glass atriebes motivācijas avots, viņa klātbūtne ir pavisam epizodiska un vēl mazāk verbāla kā lāča saplosītās rīkles un pusnoplēstā skalpa īpašniekam). Jaunizdomāto elementu īpatsvars un tā izklāsts filmā The Revenant ir uzskatāms par švakāko dramaturģijas elementu, jo pretstatā filmas augsti profesionālajam tehniskajam izpildījumam, ir izteikti nemākulīgs – primitīvi izpildīts un ar vienu mērķi izpiest skatītāja asaru.

Vērtējums: 4/5