Traģikomēdija ar lielo burtu [filma: Blue Jasmine / Jasmīnas stāsts]

Mani vienmēr ir fascinējušas Woody Allen darba spējas, neskatoties uz savu pieticību attiecībā uz viņa filmu mērķauditoriju (nu vismaz kā viņš pats izsakās – filmējot sev un nelielam draugu pulciņam). Tajā pašā laikā viņš neieslīgst kaut kādās ļoti specifiskās, citiem neinteresantās vai ļoti mazsvarīgās un netveramās niansēs – zaudējot savu aktualitāti. Šķiet, jau gadiem ilgi, piedāvājot līdzīgus produktus, Woody Allen ir mūs pieradinājis un viņam kļūt netveramam un neaktuālam ir diezgan neiespējami.

 

Kā jau katru gadu, arī šogad kāds no aktieru trupas, reklamējot jaunāko Woody Allen filmu, piemin režisora specifisko darba stilu un diezgan lakonisko komunikāciju ar aktieriem (aktieri bieži joko, ka telefonsaruna ar uzaicinājumu filmēties viņa jaunākajā projektā nekad neilgst vairāk par minūti). Saistībā ar viņa jaunāko filmu Blue Jasmine, aktieris Alec Baldwin izteicās:

“I’ve worked with directors – not many, but a handful – who are the opposite. They want to sit and talk to you not just for hours, but maybe even days. They want to meet and just put a finer point, and a finer point, on what your understanding of the piece is. Woody is not that director.”

 

Jau ar savu iepriekšējo filmu, Eiropas filmu cikla Itālijas filmas To Rome With Love tematiku(-ām) un oriģinālajiem filmas nosaukumiem Woody Allen rotaļājās ar klasiku un tās pārfrāzēšanu – sākotnējais filma nosaukums bija Bop Decameron. Bet šis nosaukums neesot bijis pietiekami skaidri uztverams, tad to nomainīja uz Nero Fiddles, kuru arī nācās nomainīt, jo arī šī atsauce uz Romu studiju lielvīriem nešķita pietiekami laba jeb, vienkāršiem vārdiem runājot, Woody Allen filma tiek labāk pārdota, ja tās nosaukumā ir ietverts pilsētas nosaukums vai sievietes vārds. Tik tieši un vienkārši.

 

Arī jaunākā filma, Blue Jasmine ir kāda klasiska darba pārfrāzēšanas, atsevišķu elementu kopēšanas, rīmeika, vai pārcelšanas mūsdienās gadījums (sauciet to kā gribat), bet, piekrītot Alec Baldwin sacītajam: “Someone once said there are only four or five great stories, and artists just reshuffle them. And I think that the idea of contemporizing that character is fascinating,” šeit nav ko pārmest, ja darbs veikts tik meistarīgi kā šajā gadījumā.

 

Blue Jasmine stāsts ir aizņēmies Tenesija Viljamsa lugas A Streetcar Named Desire jeb Ilgu Tramvajs galvenos tēlus – divas diametrāli pretēju raksturu māsas un viņu otrās pusītes, nevaldāmos, bet tik vajadzīgos vīriešus. Filma nedaudē izteiktu lugas sajūtu, pārfrāzējis kopējo notikumu gaitu, to padarot mūsdienīgāku un vudijiskāku.

 

Galvenā varone Janette savā iluziorajā dzīves uztverē vairāk sevi nekā sev apkārtējos cilvēkus baro ar fantāzijām un patiesības versijām tikpat meistarīgi kā Streetcar Named Desire galvenā varone Blanche. Cate Blanchett atveidotā varone ir spilgta kopija vai mūsdienīga versija Vivien Leigh atveidotajam tēlam. Kā jauks akcents un saistošais elements starp šiem stāstiem ir Janette vēlme sevi dēvēt par Jasmine; vārdā, kurš ne tikai pasvītro viņas maldīgās romantiķes dabu izvēloties sev jaunu vārdu, kurš diezgan līdzīgs īstajam, bet ir arī Ilgu Tramvaja Blanšas iemīļotas smaržas.

 

Blue Jasmine ir klasiska Woody Allen filma un tās stāsta līdzība ar minēto Tenesija Viljamsa lugu izslēdz jebkādu vajadzību minēt tās sižetu. Bet galvenais, kas ar šo filmu jau šobrīd un arī turpmāk asociēsies ir aktrises Cate Blanchett māsas Jasmīnas atveidojums. Tas liek atcerēties seno patiesību, ka komēdija ir tikai viena no versijām traģēdijai.

 

Es būšu kārtējo reizi ļoti vīlies, ja šīgada kino balvu sezonas laikā šīs aktrises vārds par veikumu filmā Blue Jasmine netiks iekļauts labākās aktrises nomināciju pulciņā, jo, lai arī cik dīvaini tas nebūtu Woody Allen, vīrietis būdams, ir radijis vēl vienu filmu ar ikonisku sievietes tēlu centrā.

 

Long Live Woody Allen!

4 stars