Trololo [filma: Džimlai Rūdi Rallallā! / Then It’s Hi! Hi! Hee!]

Bez šaubām varu apgalvot un, manuprāt, pat nenāktu par sliktu filmas veidotājiem informēt potenciālos skatītājus, ka jaunākais latviešu kino izstrādājums ir paredzēts ļautiņiem, kuri ikdienā kino neskatās (neskaitās apšaubāmas izcelsmes vācu romantiskie kino vakari vietējās televīzijās). Kā jau lielais vairums Latvijas kino industrijā tapušie izstrādājumi. Bet tur šķiet ir sava loģika – ja taisam pa retam un bez acīmredzamas attīstības, tad arī lietojam bez jebkādas kvalitātes latiņas – vienkārši, lai ir uzfilmēts, samontēts un kaut kā ieskaņots.

 

Negribās būt negatīvam, tādēļ centīšos saprast kas tad nu īsti ir jaunākā Latvijā (par salīdzinoši milzu naudu) tapusī filma ar nosaukumu “Džimlai Rūdi Rallallā!” (kā izrādās, ir arī izdomāts filmas angliskais nosaukums – Then It’s Hi! Hi! Hee!). Savā būtībā tā ir no Holivudas aizlienētās modes lokāla versija – vecu un daudziem jau piemirstu aktieru reanimēšana / atgriešana uz ekrāniem. Turklāt arī izvēlētā darbības sfēra neviļus atgādina par reiz paplēnējušu aktieru sastutēšanu vērienīgā mini-solo izgājienu virknējumā ar militāru piesitienu jeb Expendables filmu sēriju.

 

Džimlai Rūdi Rallallā! notiekošais ir pilnīgi tukša un amatieriska ākstīšanās cilvēkiem, kuriem ir sveši vietējie vecā gājuma teātra aktieri. Bet skatītājiem, uz kuriem var attiecināt nejauši pirms seansa dzirdētais kāda vīra teksts: “Kādreiz uz kino es vedu meitenes, tagad māti”, filma būs priekpilna atkaltikšanās ar vecajiem labajiem aktieriem, kuri šoreiz par spīti norādītajam filmas žanram “traģikomēdija”, atmetuši jebkādu drāmas aktieru talanta izpausmes, uz ekrāna izpildās ne sliktāk kā visiem pazīstamais Benijs Hils.

 

Nepārprotiet – Džimlai Rūdi Rallallā! nav par veciem hiperaktīviem pensionāriem ar savam vecumam neatbilstošu interesi par pretējo dzimumu (kaut arī Paukštello (Jānis) tēls tapis manāmā Benija Hila ietekmē), bet gan ar minētajam piemēram līdzīga vienkāršuma un tiešuma humoru. Ļoti liela daļa joku ir tik banāli un pārmuļļāti ikdienā, ka, lai tie nostrādātu arī uz ekrāna, familiāra attieksme pret aktieriem ir obligāts priekšnosacījums.

 

Kopumā Džimlai Rūdi Rallallā! es saskatu tiešu līdzību ar vidēja līmeņa (visu nopeltajām) Holivudas (perdeļ)komēdijām. Tāpat kā, piemēram, Adama Sandlera vai Bena Stillera komēdijās visi smejas par kritieniem, sitieniem un pirdieniem, tā arī Džimlai Rūdi Rallallā! ainas ar bikšu šļukšanu, pirdieniem un one-liner jokiem tiek apbērtas ar skatītāju smiekliem. Tā kā tas izklaides līmenis nu ir sasniegts un visi, kuriem cita latviešu (progresīvā) komēdija Sēņotāji šķita nesmieklīga, jo zinieties “kas tur smieklīgs, ja galvenais varonis halucigēno vielu ietekmē mēģina savest kārtībā savu dzīvi”, Džimlai Rūdi Rallallā! būs īstā medus maize.

 

Komēdijas ir laba lieta un pats galvenais, ka izvēlētajai mērķauditorijai tās nostrādā un šķiet smieklīgas, bet noslēgumā (skatoties uz amerikāņu neatkarīgā (mazbudžeta) kino budžetiem) gribētu uzdot retorisku jautājumu: vai šai filmai iztērētā naudas summa ir adekvāta saņemtajam gala produktam un vai valsts finansējumu saņēmušiem kino produktiem nevajadzētu atbilst kaut kādiem mūsdienīgiem kvalitātes standartiem?

.

Vērtējums: 2 / 5

.