Turpinot par tiem rūķiem [The Hobbit: The Desolation of Smaug / Hobits: Smoga posta zeme]

Es joprojām nevaru tikt pāri faktam, ka The Lord of the Rings režisors Peter Jackson, dikti kārodams atgriezties pie sava dzīves projekta vides, proti – Viduszemes, no aptuveni trīssimt lapaspušu gara bērniem paredzēta stāsta ir izžmiedzis trīs (katra vismaz divas stundas un četrdesmit minūtes garas) pilnmetrāžas filmas. Un joprojām to uzskatu par skatītāju naudas izsūkšanas projektu, kas nekādā veidā nepilnveido jau esošo Gredzenu Pavēlnieka triloģiju. Varbūt tikai apaudzē tur redzamo stāstu ar kādām atsaucēm un, tīri objektīvi skatoties, nebūtiskiem pribambasiem.

 

.

Tā arī Hobita otrā daļa jeb The Hobbit: The Desolation of Smaug, kaut uzņēmusi apgriezienus un ilgi nekavējas garās, savā ziņā tukšās,  sarunās, kas kā jau minēju aplīmētas ar dažādām dekoratīvām izdarībām, lai vairāk priecētu tā saucamos īstos Viduszemes fanus, joprojām ir nogurdinoši gara filma. Es nezinu, kuram Holivudā ir ienākusi prātā tā spīdošā doma jebkuru “episko” piedzīvojumu filmu veidot vismaz divas ar pusi stundas garu, it kā tādejādi mēģinot attaisnot augsto kinoteātra biļetes cenu, bet man šo filmu otrajā trešdaļā, lai arī cik interesantas un ievelkošam karuselim līdzīgas atrakcijas tiek veidotas, viss jau ir apnicis. Jo būsim godīgi – nekā jauna un pārsteidzoša šajās filmās nav, nekādu vērā ņemamu tēlu emocionālo platformu tur neuzbūvēt (un varbūt arī nevajag, jo tomēr pamatauditorija ir pusaudži) un visi vizuālie triki jeb specefekti ar jau zināmo Gredzenu Pavēlnieka stilistiku, jau ir redzēti. Tātad, ja nav vēlme tā vienkārši pēc iespējas ilgāku laiku pavadīt šajā vidē, nekas arī nešķiet gana interesants un teju trīs stundu vērts.

.

Turklāt, runājot par Hobitu otrās filmas vizuālo noformējumu (man bija tā laime NEREDZĒT revolucionāro daudzkadru tehnoloģiju, kura kā atceramies no Hobita pirmās daļas, izskatījās vienkārši atbaidoši un kino piedzīvojuma pieredzi padarīja par ļoti no individuālās fantāzijas bagātuma atkarīgu faktoru), jāsaka – es neuzskatu, ka šī filma ir vajadzīgajā līmenī. Es saprotu, ka tās ir pasaku filmas un tur visam nav jābūt kā ierasts, bet nu simtiem miljonu iztērētie miljoni tomēr uzliek pienākumu biežajiem tuvplāniem (it īpaši vakara saules vai kāda cita spoža objekta apspīdēti) neizskatīties kā lētā novelē. Kā arī izdaudzinātās spriedzes sekvences, kuras, kā saprotu, gandrīz visas ir Peter Jackson prāta augļi un oriģinālmateriālā to ir ~13x mazāk, vairumā gadījumu ir diezgan nesmukas, it īpaši vēlos izcelt bēgšanu mucās, peldot pa upi – ļoti interesantas formas pakaļdzīšanās, bet nu pārāk bieži ar izteikti zema līmeņa kadriem, kas dīvainā kārtā man jau kuro reizi filmas laikā lika aizdomāties par šo ainu ietilpināšanu filmā tikai, lai pēcāk varētu veidot Hobita live action izklaides parku ar filmā redzamajām atrakcijām.

.

Par pašu filmu? Nekā jauna man nav ko teikt. Varbūt mazliet, salīdzinot ar pirmo filmu, uzlabots ritms, bet tādejādi zaudēts hobitiskais komisms – kaut kas iegūts, kaut kas zaudēts. Kopumā tieši tāds pats produkts kā pirmā filma. Nekādu būtisku uzlabojumu es šeit neredzu un absolūti neticu, ka tie būs trešajā daļā, kura kā es saprotu būs gandrīz pilnībā no pirksta izzīsta pasaka (jo grāmatā pūķis ātri vien tiekot nomušīts), kurai ar oriģinālmateriālu būs maz sakara.

Vērtējums: 3 /5