Two espresso in two separate cups

Limits_of_control

Man vienmēr ir patikušas filmas, kurās viss notiek lēnām. It kā katra epizode būtu palēnināta tā, lai var izpētīt katru detaļu – katru sejas vaibstu, telpu un izjust noskaņu, kas mēģināta ielikt jebkurā šāda veida filmas kadrā. Man vairāk šādas filmas asociējas sniegainiem un lauku apvidiem, kur dzīve pati par sevi ir lēnāka un šķiet cilvēki spēj uztvert dzīvi nesteidzīgi. Tas kopā rada iespaidu, ka tur cilvēki vairāk pārdomā savu rīcību un attiecības ar sev tuvajiem.

 

Pagājušajā nedēļā noskatītā Jim Jarmusch jaunākā filma The Limits of Control ir piesātināta ar šīm vērtībām. Pat tik ļoti, ka dažbrīd likās, ka nu jau ir par daudz un tas viss kļūst tik dīvains (murgains), ka man vairs nepatīk. Par dažām no dīvainībām.

  • Filmā ir ļoti ļoti maz notikumu un dialogu. Scenārijs esot tikai 25 lapas biezs. Galvenais varonis visas filmas laikā pasaka kādus trīs teikumus, kas mani vedina uz domu, ka šo lomu ir dabūjis tikai un vienīgi savas sejas dēļ. Kas ir tikpat monotona un mazkustīga kā visa filma. Dažbrīd pat likās, ka kadrā ir piemineklis, kas tiek filmēts dažādos apstākļos un leņķos.
  • Filmas varoņi (izskats, nodarbošanās) un dialogi (vai pareizāk sakot monologi) manuprāt ir izvēlēti īpaši tos nesaistot ar sižetu. Katram ir kas īpašs sakāms filmas galvenajam varonim – vientuļniekam. Bet tajā pašā laikā viņi pilda lomu – viekārši padomāt par to tēmu kamēr būs nākamais dialogs (monologs)…pēc kādām 15-20min.  :)
  • Patīkama dīvainība bija filmā ieliktā ritmika, (kā tajās filmās kur visu filmu tiek atkārtoti vieni un tie paši notikumi un varonim kautkā no tiem ir kautkas jāizveido) kas arī ir šeit parādīta savadāka veidā un tik organiski, ka to uzreiz nepamanīju.
  • Līdz šim brīdim vēl neēsmu sapratis kāda bija doma tiem mākslas telpas apmeklējumiem & tur apskatītajām gleznām ar filmas gaitā redzamajām vietām un sastaptajiem cilvēkiem.
  • Kā arī – ko simbolizēja vientuļnieka negulēšana, nemazgāšanās un: “two espresso in two separate cups”?

Sapratu to ka filmas atslēgas vārdi ir: “use your imagination” un to ka: nav norādes (vientuļnieks norādes par darāmo darbu saņēma sērkociņu kastītē uzrakstītas uz mazas lapiņas) nav kontroles pār viņu. Attiecīgi tas noved domu līdz filmas nosaukumam: Limits of Control un No Limits No Control, kas arī tika attainots (manuprāt ļoti nepiemērotā veidā) filmas fināla ainā ar Bill Murray, kura tēlojums man nelikās tik spīdošs kā (vienmēr) varēja būt.

 

Kopumā ņemot filmā viss (gandrīz) bija īstajās vietās un veidoja spēcīgu iekšējo pasauli, kas man arī ir viens no svarīgākajies faktoriem skatoties filmas. Un kaut arī Dita Rietuma saka, ka filma ir garām, man ir aizdoma, ka šī filma varētu ieiet vēsturē kā Jim Jarmush labākais darbs.

 

p.s. Ir apsveicami, ka filma nedēļu pēc noskatīšanas ik pa laikam liek padomāt. :)

 

p.p.s. Man arī ļoti patīk filmas plakāts.