Uzdienēties līdz Pāvestam [filma: Habemus Pamam / We have a Pope]

Habemus-papam-poster

Šī ārkārtīgi cilvēcīgā filma ir par pavecāku kungu, kam, tā nu ir sanācis, jākļūst par galveno katoļu vīru – Pāvestu. Tieši tā – ir sanācis, jo gluži vienkārši neviens cits viņa amata brālis nevēlas būt kas vairāk kā viņi ir šobrīd. Viņi jūtas ārkārtīgi konfortabli savā, sabiedrībā tik respektablā, siltajā vietā – neapstrīdami viedie prāti. Neviens no viņiem neizrāda ne mazākās pazīmes uz vēlmi pacelt savu dzīves gājumu pilnīgi citā līmenī – kļūt par svēto un pašu pirmo cilvēku starp Dievu un cilvēci.


Un kā izrādas tas ir pavisam vienkārša iemesla dēļ. Neviens no viņiem nav gatavots kļūt par pirmo vīru – viņi visi jau labu laiku atpakaļ ir sasnieguši savus griestus un jauna Pāvesta ievēlēšana izvēršas par kaut ko līdzīgu, ko esam izjutuši gandrīz jebkurš no mums, skolā, kad mājās uzdotais nav izpildīts un pasniedzēja pārlaiž skatu klasei izvēloties, kas nāks pie tāfeles. Tā arī šie padzīvojušie vīri kā mazi puišeļi sēž un lūdzas (Dievu!!??) kaut tik viņa vārds neatskanētu vai atskanētu vismazāk reizes pie Pāvesta vēlēšanu rezultātu paziņošanas.

  No vienas puses jau tas ir neiedomājams absurds, ka ticīgo pasaulei tik nozīmīgos notikumos ir iesaistītas tik bērnišķīgas un jāsaka cilvēcīgas emocijas. Situācijā kur pieņemamāk būtu domāt, ka jebkurš no izvēlamajiem ir sūru grūtu ceļu gājis, lai nonāktu krēslā, kas ir viņu cēlākais dzīves mērķis, izrādās visi ir tie kurus jāvada un neviens nav tas kurš būs tas lielais un īstais vadītājs. Ieskaitot filmas galveno varoni – jaunievēlēto Pāvestu.

Habemus_papam_screenshot

Cilvēks kurš, kā šķiet, visu mūžu ir peldējis pa straumei un acīmredzami, no sabiedrībā redzamās puses, diezgan veiksmīgi peldējis, ir „aizdienējis” tik tālu, ka prāts vairs to nespēj aptvert. Un tikai savā mūža lielākajā dienā aptver, ka viņa ceļš nav bijis tas pareizākais un kalpošana Dievam nav tā īstais aicinājums. Lai arī cik banāli, bet tajā pašā laikā loģiski un cilvēcīgi, īstais aicinājums ir meklējams viņa bērnībā.

Habemus-papam-pic

Neskatoties uz filmas centrālo notikumu – galvenā varoņa šaubu un amatam nepieņemami ilgo vilcināšanās un neizlēmības attainojumu, filma būtībā ir ļoti gaumīga komēdija ar ārkārtīgi neierastu notikumu vietu, kas protams padara citkārt varbūt ne tik smieklīgas sitācijas ļoti komiskas. Šī ārkārtīgi cilvēcīgā filma ir par pavecāku kungu, kam, tā nu ir sanācis, jākļūst par galveno katoļu vīru – Pāvestu. Tieši tā – ir sanācis, jo gluži vienkārši neviens cits viņa amata brālis nevēlas būt kas vairāk kā viņi ir šobrīd. Viņi jūtas ārkārtīgi konfortabli savā, sabiedrībā tik respektablā, siltajā vietā – neapstrīdami viedie prāti. Neviens no viņiem neizrāda ne mazākās pazīmes uz vēlmi pacelt savu dzīves gājumu pilnīgi citā līmenī – kļūt par svēto un pašu pirmo cilvēku starp Dievu un cilvēci.