Uzmanīgi, burbulis var pārplīst [filma: Bubble]

 

Bubble_postercut

 

Dažreiz neskatoties uz it kā neinteresanto sižeta līniju vai filmas aprakstu, ir jāuzticas sevi jau pierādījušajam režisoram. Jānotic, ka filma nevar būt tik slikta, cik to ir pasnieguši marketinga komanda. Jo nereti tie izdomā pasniegt filmas (pārsvarā ar treileriem) galīgi savādāka gaisotnē nekā tās patiesībā ir.

 

Arī šoreiz ir jānotic, ka režisors Steven Soderbergh, kas visiem pazīstams no filmām: Erin Brockovich, Ocean’s Eleven un Traffic, nav radījis filmu, kas, gluži vienkārši, izklausās garlaicīgi un nav tā vērta, lai tērētu savu laiku.

 

Tādēļ nevajag vērtēt filmu Bubble pēc tā sižeta, proti – stāsts par trim Ohaio leļļu rūpnīcas darbiniekiem. Viņi strādā zemi apmaksātu darbu un divi no tiem dzīvo kopā ar vecākiem. Tie sapņo nedaudz iekrāt naudu, lai varētu atļauties šādus tādus sīkumus, kas padarītu ikdienu krāsaināku un vieglāku. Viņu sarunu tēmas un pašas runas tonis ir tik monotons, ka bieži rodas jautājums vai viņiem ir jūtas un vai šīs sarunas nesastāv no gatavām frāzēm, kas jau stāv gatavas, iededzinātas smadzenes, un gaida attiecīgo impulsu, lai tās izteiktu.

 

Neizklausās diez cik aizraujoši, ne? Bet ne sižetā, katrā ziņā ne līdz filmas pēdējam cēlienam, slēpjas tās pievilcība. Filmas spēks ir tās autentiskumā. Pilnīgi viss filmā ir mēģināts padarīt pēc iespējas precīzāk un tuvāk patiesībai. Visi filmas aktieri patiesībā nav aktieri, viņi ir kādas mazas Amerikas pilsētas iedzīvotāji un filmēšana notiek viņu pašu mājās. Arī filmas dialogi ir veidoti sadarbībā ar šiem aktieriem tādejādi panākot maksimāli dabiskāku sarunu un sižeta plūsmu.

 

Jāsaka, liela daļa filmas man atgādināja kādu dokumentālo filmu vai Discovery raidījumu (labā nozīmē), kur tiek sekots līdzi kādam puslīdz ikdienišķām darbībām un var izjust iesaistīto personāžu ikdienas gaitas un rūpes.

 

Vēl tikai piebildīšu, ka filmā notiek slepkavība un ir lielā saistībā ar šo cilvēku dzīvju monotono ritmu. Varētu pat teikt, hipnotisko spēku, kas pārņem cilvēku savā varā līdz tādiem apmēriem, ka tas nespēj pieņemt neko kas ir ārpus ierastajiem dzīves rāmjiem un izjauc tik zināmo un ērto ikdienu.