Uzmini sci-fi [filma: Oblivion / Aizmirstība]

Kaut kā nebiju iedomājies, ka arī reti sastopamā sci-fi žanrā ir iespējams pielietot Holivudai tik ierastās formulas. Pēc Jack Reacher jau arī tā uzreiz negribējās Tom Cruise norakstīt, jo katrs jau var kādu (vairākas) reizes nošaut greizi. Bet tā nu ir sanācis, ka Tron: Legacy režisors Joseph Kosinski, šo to mēģinot pamainīt iepriekš izveidotā produkta formulā un teorētiski godinot bērnības elkus un to radītās kinolentes, ir iebraucis dziļākās auzās nekā, pēc daudzu uzskatiem, ar jau minēto Tron: Legacy.

Neteikšu, ka Tron: Legacy ir laba filma. Līdz tādai tai ir patālu, bet ir daži elementi, kas to izceļ. Mūsdienās, kad filmas cepj vienu aiz otras, radīt tīru popkorna filmu, kas pamatīgi izceļas uz kopējā fona, ir diezgan vērā ņemams sasniegums. Esmu pārliecināts, ka salīdzinājumi ar tās vizualitāti un pat tās atdarinājumi tuvāko gadu Holivudas produktos par nākotnes vīzijām būs neatņemama sastāvdaļa. Daft Punk mūzika, kas fantastiski labi iederējās tukšajā sižetā, padarot visu filmu par garu un krāšņu DJ dueta videoklipu, ir otrs fakts, kas vienmēr tiks pieminēts režisora Joseph Kosinski debijas filmas sakarā. Līdzīgi kā citi Daft Punk radītie darbi, arī Tron skaņu celiņš nenoveco.

Sperot soli, teorētiski, uz priekšu un jaunākajā fantastikas klasikai veltītajā filmā pieaicinot aktieri, kas vairumam ir Holivudas ikona un superzvaigznes etalons, nu jau piecdesmit gadīgo, Tom Cruise. Uz papīra Kosinski projekts izskatās gana labi, līdz šim nodrošinot pamatīgus kases ieņēmumus.

Kas gan var noiet greizi vai, teiksim, nenostrādāt, ja filmai piesaistīts aktieris, kurš pievērš uzmanību aktierspēlei reizi dekādē, režisoram kaut kādi funktieri un knifi, lai iesaistītajiem aktieriem rastos tā saucamā “jūtu ķīmija”, ir absolūti neinteresējošs process. Pati filma gan principā ir veltījums zemei un dabas procesiem kā cilvēcības pamatu pamatiem. Tieši tā, pilnīgi viss. Bet vai to visi pamanīs un vai tas sci-fi faniem ir būtiski, tas jau ir cits jautājums.

Filma Oblivion / Aizmirstība ir kā milzīga puzzle, kurā visi gabaliņi ir ļoti pazīstami un, redzot katru atsevišķi, ir skaidrs, no kura bildes nostūra tas ir ņemts un kādi gabaliņi viņam būs jāliek blakām. Kamēr filma ir savā ievadstadijā, šādas atsauces un veltījumi žanra klasikai ir labs veids, uz kā pamata veidot kaut ko jaunu un lielāku vai attīstīt gadiem atpakaļ aizsāktās idejas. Problēma ar Oblivion ir sekojoša – tā līdz pat filmas izskaņai tā arī neatmet citu filmu ainu citēšanu. Līdz pat tādam apnicības līmenim, ka, lai viss nešķistu tik garlaicīgs, prasījās kāda paralēli filmai notiekoša viktorīna ar jautājumiem/atbildēm, no kurienes konkrētā aina, tēls, objekts ir aizgūts.

Skaties kur gribi – 2001: A Space Odyssey sterilitātē un kosmosa kuģu kopēšanā, Moon galvenā tvista izmantošanā un galvenā kompjūtera ar lielaktiera balsi, Book of Eli atmosfēras un grāmatu, kā  inteliģences un cerību simbola atdarināšanā, Silent Running idejas par drošā un mūžīga patvēruma meklējumiem ekoloģiski tīrā dabas nostūrī, atgādinājumā par Star Wars lidaparātu sadursmju ainām, Wall-E ziņkārības elemtiem, Mad Max plikādas un šmuļu pazemes pasaules vīzijām – viss jau ir redzēts un kas pats ļaunākais – labākā izpildījumā. Bet tas tikai vēlreiz apliecina, ka ar tīru, skaistu bildi un pēcapokalipses izpostītu pasaules slavenāko urbāno ainavu atrādīšanu var piesaistīt skatītājus atkal un atkal, turklāt balstīt filmu uz sentimentu, kura izpildījumam nav ne mazākās ticības un līdzpārdzīvojums nepastāv vispār, ir iespējams pelnīt. Tikai vajag pielietot pareizo Holivudas formulu.

Ak, jā, un izdaudzinātā (lasi, reklamētā) filmas mūzika, kuru sakomponējuši indie electronica grupa M83 ir izteikti neizteiksmīga. Šeit nav ne kripatiņas unikalitātes un grupas īpašā skanējuma. Un slavenās Inception skaņas kopēšana vispār ir liels kauna traips. Tātad arī ar mūziku šī filma neizceļas. Spriediet paši.

stars 3