Vai ir sasniegts biogrāfisko filmu zemākais punkts? [filma: Diana / Diāna]

Jau atkal ir pienācis laiks kārtējam bio-pic jeb biogrāfiskai filmai par kādu mūsdienu vēsturē ļoti atpazīstamu personību. Kino repertuāra afišas izskatās jau mazliet līdzīgi kā lidostu grāmatnīcas, kurās lielu daļu plauktu aizņem vairāk un mazāk sabiedrībā populāru cilvēku memuāri, dzīvesstāsti un sasniegtā, ja arī tas ir tik apšaubāms fakts, kā kādas producentu sapulcētas grupeles pirmā albuma izdošana, faktu apkopojums, kas papildināts ar šādiem tādiem jaukiem notikumiem un salkanām frāzēm, kuru patiesums ir nu gaužam apšaubāms un atklāto faktu diapazons ieturēts stingros rāmjos. Sava veida dzeltenā prese grāmatu plauktos, nekas vairāk.

 

Bet. Pieprasījums ir, tātad arī piedāvājums ilgi nav jāgaida. Vienīgais – tā kvalitātes latiņa gan ar katru nākamo filmu šķiet krīt arvien zemāk un zemāk. Aplūkojot pēdējo divu mēnešu Latvijas kinoteātru piedāvājumu, šīsnedēļas jaunums – Velsas princeses Diānas mūža pēdējo divu gadu portretējums, filma Diana, ir jau trešā biogrāfiskā žanra filma. Bet skatoties Holivudas virzienā, jau vismaz trīs gadus aptuveni viena filma mēnesī ir (kaut cik nozīmīga ranga sabiedrībā pazīstama cilvēka, ar populāru aktieru piedalīšanos galvenajās lomās un no kaut cik vērā ņemamu režisoru darbiem) biogrāfiskā filma. Diemžēl, kā jau tas ierasts, pieaugot kvantitātei zūd kvalitāte. No šīgada biogrāfiskajām filmām vien kādas trīs vērtējamas kā labas.

 

Arī kopumā pieklājīgas kvalitātes darbu autora, režisora Oliver Hirschbiegel (Das Experiment, Downfall, Five Minutes of Heaven) šīgada filma Diana nebūs pieskaitāma pie biogrāfisko filmu veiksmēm. Gluži otrādi. Turklāt, ņemot vērā, ka šis režisors nav nedz kaut kādā ziņā iesācējs pilnmetrāžas lauciņā, nedz apšaubāmas kvalitātes drāmiņu veidotājs, kā tas bija neseno Lovelace un jOBS gadījumos, un ir veidojis vienu no spēcīgākajām maza perioda biogrāfiskajām drāmām – Ādolfa Hitlera pēdējās dienas, sēžot pazemes bunkurā (Downfall), novērojamā tendence šajā žanrā ir patiesi skumjš skats.

 

Bet varbūt es stipri pārspīlēju un nākamās biogrāfiskās filmas, kā piemēram, ap Julian Assange personību savērpto intrigu un pretlikumīgajām darbībām veidotais stāsts The Fifth Estate vai Mandela: Long Walk to Freedom ar pašu Luther jeb Idris Elba galvenajā lomā, būs veiksmes stāsti, par kuriem atcerēsies vēl ilgi. Nemaz nerunājot par filmām Lee Daniels’ The Butler un Parkland, kuru veiksme, izdošanās un tautas mīlestība, šķietami, ierakstīta zvaigznēs.

 

Labi, ironiju pie malas – kā būs tā būs.

 

Nereti filmas ievads ar garām, skaistām un plūstošām ainām mānīgi sola pavisam kaut ko citu, kas patiesībā konkrētā filma ir. Arī Diana iesākas ar atmosfērisku un mīklainības pilnu ainu, kurā kamera seko princesei Dianai, pēdējo reizi staigājot pa Francijas apartamentiem. Tajā ir pavisam skaidri, bet interesanti noformētas, norādes par nojaušamo nelāgo galu (vēlāk gan, filmas izskaņā atkārtojot daļu šīs ainas, izveidotā intonācija un norādes šķiet klišejiskas un vismaz maza smīna vērtas, bet te pie vainas nav pati aina). Šīs ievadainas varētu salīdzināt ar grāmatas vākiem, kurus arī nerada grāmatas autori, bet gan aģentūras, kuru uzdevums ir iesaiņot produktu pēc iespējas patīkamāk. Nu labi pārspīlēju – grāmatu vāki drīzāk salīdzināmi ar filmu plakātiem. Starp citu, Diana plakāts, lai arī izskatās tapis vienā fotosesijā ar Naomi Watts iepriekšējās filmas Two Mothers/Adore plakātu, ir skaistākā lieta saistībā ar filmu Diana.

Līdzīgi kā filmas jOBS gadījumā, arī Diana informatīvais materiāls ir pārlieku virspusīgs un nevēsta neko tik jaunu, lai vispār būtu vērts veidot kinoteātriem paredzētu pilnmetrāžas filmu, turklāt ar tik talantīgu aktrisi kā Naomi Watts galvenajā, princeses, lomā. Salīdzinājumam – kopumā ļoti draņķīgā TV filma Liz & Dick par Elizabeth Taylor sarežģīto dzīvi ar Lindsay Lohan galvenajā lomā, bija informatīva un, vismaz man, daudz ko pavēstīja par šo dižo aktrisi. Diana šajā ziņā palika dzeltenās preses informācijas dziļuma līmenī un atkārtoja jau visu, ko mēs zinām par šo personu.

 

Ok, man nebija ne jausmas par viņas attiecībām ar Dr. Hasnat Khan, jo vienmēr šķita, ka Dodi Fayed un dakteris ir viena un tā pati persona. Bet arī filma savā salkanajā melodramatismā tik ļoti aizraujas ar pinkšķiem, vispārīga vieduma frāzēm un nepanesamās paparaci uzmācības nomocītās Dianas ikdienas atainošanu, turklāt, ļoti saraustītā veidā un fokusējoties uz lietām, kas arī tā jau ir skaidras un visiem zināmas, ka šo Velsas princeses divu pēdējo dzīves gadu tik nozīmīgo cilvēku personības tā arī pa īstam netiek iepazītas. Pat ļaunāk, Dodi Fayed filmā parādās ar frāzi: “Kundze, Jums atkal zvanīja Fayed kungs”, uzreiz pēc kuras Diāna jau gozējas šī kunga lepnajā jahtā, bet mirkli vēlāk viņa sazvana kādu fotogrāfu, kurš, kā var noprast, ir viņai labs paziņa, un pavēsta tam, kur viņu var nofotografēt.

 

Tātad pat nozīmīgās detaļas ir ļoti mulsinošas, kas principā arī šo filmu padara par zema līmeņa melodrāmu par kādas bagātas kundzes un kardiologa attiecībām ar jokiem vai, pareizāk sakot, pārāk jokainām detaļām vietās, kuras galīgi nav vietas komismam.

1 stars