Varoņa noriets [filma: Iron Man 3 / Dzelzs Vīrs 3]

Nenoliedzami Iron Man filmas savu līdera lomu starp Marvel komiksu ekranizācijām ir ieņēmusi pateicoties Robert Downey Jr. harismai un, nenoliegsim, uz kinoekrāna veidotajai personībai. Ja Batman, Captain America un Hulk lomās ir viegli iedomāties dažādus aktierus (un ne tikai tādēļ, ka šie varoņi jau vairākkārt reinkarnējušies), filma Iron Man asociējas tikai ar Robert Downey Jr. veidoto ekscentrisko, lecīgo un asprātīgo miljonāra tēlu, kurš katrā otrajā teikumā visu supervaroņu lietu, ja ne noniecina, tad viegli pasmīn, nosacīti vēstot, ka viss ekrānā notiekošais tādas lielo puiku spēlītes vien ir. Tajā pašā laikā ir varen’ lepns par saviem sasniegumiem, izveidojot un godpilni valkājot dzelzs uzvalku. Šī attieksme arī caurstrāvoja pagajušā gada vasaras The Avengers. Uzskatu, ka tieši tā arī ir vienīgā loģiskā pieeja šo popkultūras mitoloģiskos tēlu (protams, ir arī pēdējā Batman triloģija, bet cits (garšs) stāsts) pasniegšanai.

 

Kaut Dzelzs Vīra trešajā uzlējumā visi iepriekš minētie elementi ir savās vietās, kaut kas nenostrādā. Joki pārsvarā šķiet tukši, lielo vīru rotaļlietas neuzjautrina, bet cīkstiņš nepārsteidz (cik nu tas vēl ir iespējams). Kas tad ir ne tā?

 

Minēšu, ka pie vainas ir galvenā aktiera nu jau ceturtā reize atveidojot šo tēlu, turklāt gandrīz piecdesmit gadīgais aktieris nav tā pirmā svaiguma, kas attiecīgi nav tas piemērotākais apstāklis, lai atveidotu tik atraktīvu superzvaigzni kā Tony Stark. Mums gribētos uzskatīt, ka Downey trakulīgie gadi viņā joprojām uztur adrenalīna līmeni un šādas lomas ir kā radītas viņam, bet, manuprāt, šī filma uzskatāmi norāda uz pretējo. Loma savā ārējā čaulā ir tāda pati un mazliet vājprātīga cilvēka, ģēnija izgājieni ir līdzīgi kā iepriekš, bet, lai cik tas banāli un klišejiski neskanētu, – nav vairs tās uguntiņas acīs (gandrīz iegūtā loma režisora Paul Thomas Anderson jaunākajā filmā liecina par aktiera turpmākās karjeras virzienu (vismaz vēlmi)). Ir sagurums, kas šajā filmā, nu jau modīgi tiek maskēts zem varoņu novecošanas tēmas. Nezinu, kā jums, bet komiksu popkultūras superfilmā es to nevēlos redzēt un tādēļ kopskatā šī Iron Man filma ir ar nelielu saldsērīgu piegaršu.

 

Vēl jo vairāk ir skumji , jo Shane Black kungs, kurš sarakstījis tādas leģendas kā Lethal Weapon 1, 2, 3, Last Boy Scout un režisējis melno Kiss Kiss Bang Bang, cenšas kā vien var (viņam ļauj) vēl vairāk humanizēt un uzprišināt jau zināmo. Bet diemžēl Marvel iestaigātais ceļš un vēlme (piesardzība) tuvināt trešā Dzelzs Vīra uzlējuma finansiālos panākumus The Avengers, ir nodarījusi vairāk ļauna nekā laba. Jo pat Tonija Stārka un puišeļa draudzības sadaļa vai lielļaundara The Mandarin feikais un komiskais tēls, un pat ne milzu plīšu zaķa dāvana un n-tie Iron Man dzelzs uzvalciņi, kas citkārt acīm liktu iemirdzēties, nespēj tā pa īstam aizraut. Kā arī bezmiega un trauksmes lēkmju mocītais Tony Stark šķiet tāds ļoti uzspēlēts un neīsts pavērsiens šim tēlam. Viss ir nogludināts un stīvos dzelžainos (jā!) rāmjos.

 

Skatāmi un kopumā ļoti kvalitatīvi veidota filma, bet baidos atzīt – ļoti iespējams šāda tipa Marvel produkcijas gala pirmais vēstnesis. Es domāju kreatīva gala, jo populāras un ar vairākiem turpininājumiem tās būs pilnīgi noteikti – masas ir pieradinātas. Pat šī supervaroņa filma, kas šobrīd tiek iezīmēta kā Robert Downey Jr. Iron Man pēdējā filma (bet gan jau, ka tāda nebūs – pārāk bieži nauda aktierus pārliecina), netiks pamesta novārtā TIKAI tādēļ, ka jānomaina galvenās lomas atveidotājs.

P.S. Iron Man bez Ac/Dc mūzikas? Common!

stars 3