Vēsā čaļa drūmās dienas [filma: The Lincoln Lawyer]

Picture-281

 

 

Ik pa laikam gadās redzēt filmas, kas it kā ir labs skatāmgabals, bet tomēr kaut kas liek domāt, ka ieviešot nelielas izmaiņas varēja iegūt labāku rezultātu. Dažkārt tie ir aktieri, citkārt režija vai visbiežāk liekas scenārijs ir sasprūdis kādos neatrisinātos šķēršļos un bremzē visu filmu. Diemžēl šoreiz, skatoties, sižetiski interesanto, detektīvfilmu The Lincoln Lawyer, par katru no šiem filmas veidojošajiem elementiem nācās ik pa laikam iedomāties.

 

Pirmkārt jau galvenās lomas aktieris. Man personīgi nav nekā pret viņu, bet bija interesanti vērot kā Matthew McConaughey, saglabājot savu mūždien vēsā čaļa tēlu, mēģina iejusties drūmākās un komplicētākās situācijās nekā pēdējā laikā ierasts. Iespējams, ka kādam filmas laikā arī izdevās aizmirst viņa tik mērķtiecīgi izkopto preču zīmi – plats smaids, flirts ar jaunkundzēm un gandrīz obligātais – bezkrekla bēguļošana pa saulainiem, kūrortiem līdzīgiem, pasaules nostūriem, bet man visu filmu likās, ka pēc kārtējās viņa piedzeršanās ainas sekos aina, kur viņš puspliks skraidīs, vai pat ļaunāk, braukās apkārt savā Lincoln Town Car. Par laimi tas nenotika – piebremzēja un apstājās pie bezroču krekla.


Otkārt, mani nepārliecināja automašīnas kā viena no filmas galvenajiem elementiem nepieciešamība. Filma ir Michael Connelly tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija, kas vēsta par advokātu, kura klienti pārsvarā ir narkotiku pārdevēji, gangsteri un tiem līdzīgi tipi. Praktiski visas savas darīšanas „Lincoln advokāts” kārto no sava auto aizmugurējā sēdekļa – tas ir viņa birojs. Iespējams, ka grāmatā šī nepieciešamība – iekārtot savu darba vietu automašīnā, ir izklāstīta labāk nekā filmā, bet te man tas šķita kā piekabināts elements, lai filmai būtu stila elements – klasisks amerikāņu auto, nu gandrīz, lai mazliet atgādinātu izcilo Training Day.

 

Treškārt, filmas spēcīgākais elements iespējams ir arī tās viens no lielākajiem mīnusiem. Kā jau minēju, filma sižetiski ir interesanta un dažkārt pat šķiet, ka ne viss būs ar laimīgām beigām un varbūt tomēr notiks kaut kas neparedzams un neatgriezenisks. Tomēr pēc noskatīšanās, filmu nākas ierindot kategorijā, kas sākot jau no filmas ievadtitriem, filmēšanas manieres un notikumu izklāsta, atgādina kādu labi nostrādātu detektīvu vai policistu seriālu. Visu cieņu šiem seriāliem, bet kino tomēr vajadzētu būt savādākam un filmas noslēgumā neatgriezties „sērijas” sākuma pozīcijā, kur šķiet nekas zīmīgs nav noticis un galvenais tēls ir gatavs jaunajai sērijai.

 

Sākums un beigas tomēr izrādijās gaužām klasiskas un visa vidusdaļas kvalitatīvā jezga pabāl no atmiņas tikai dēļ režisora un scenāristu neprašanas izķidāt oriģinālo materiālu tā, lai nebūtu tik daudz lieku detaļu, kā mātes, meitas attiecības ar problemātisko, bet tomēr abām vajadzīgo tēvu, un atliktu laiks veidot padziļinātākus tēlus, kā piemēram nepietiekami izrādītos William H. Macy izmeklētāja tēlu, un lielāku spriedzi, starp vēsā, bet attapīgā Matthew McConaughey tēlu un filmas galveno ļaundari Ryan Phillippe, kurš ir savā spēcīgākajā sociopāta ampluā, gluži kā vienā no savām karjeras labākajām lomām filmā Cruel Intentions.

 

Lai arī, filmā ir viegli atrast dažnedažādas lietas, kam piesieties, tās visas ir no sērijas, ka var arī piemiegt acis un skatīties filmu kāda tā ir. Gluži tā pat kā, Denzel Washington The Book of Eli, kas savā būtībā bija panaiva filma, tā ar blakuselementiem, kā mūzika un izsmalcinātā bilde, notušēja to tik labi, ka izvilka filmu virs viduvējības, arī Lincoln Lawyer mūzika (neoficiālais filmas skaņu celiņš raksta beigās) paceļ filmu mazliet augstāk un otrā plāna aktieri, William H. Macy, vienmēr jaukā Marisa Tomei ir filmas lielākie „izvilcēji”.