Vide runai [filma: The King’s Speech]

Img_8182

 

Pirmkārt, jāsaka liels paldies tiem kas Tom Hooper jaunākajai filmai The King’s Speech ir iedalījuši salīdzinoši niecīgu, 15 miljonu USD, budžetu. Tas mūs paglāba no kārtējās filmas ar milzīgām dekorācijām, vērienīgiem masu skatiem un (iespējams) šikiem tērpiem. Par laimi šajā filmā nav arī (jau ierastie) stāsti par pašpārliecinātiem izvirtuļiem un lišķīgām izdarībām monarhijas mērcē. Tā vietā mēs ieguvām, ne tikai izcilu divu aktieru meistarklases demonstrējumu, bet arī, nu jau, atzītu visu pārējo aktieru ansambli.

Lai arī lielākā daļa filmas tiek veltīta, priekš tiem laikiem, savdabīgām un inovatīvām runas attīstības nodarbībām un pamazām tiek atšķetināts stāsts par pēdējā īstenā Anglijas karaļa vienlīdz stingrās audzināšanas un ilgās prombūtnes faktu kā jaunākā dēla runas traucējuma iemeslu, tagad atceroties, šī filma man asociējas ar ieskatu dažādu sociālo slāņu saskarsmē.


Jau pirmajā nodarbībā
Geoffrey Rush tēlotais terapeits Lionel Logue uzstāj uz vienlīdzības faktoru un tā akūtu nepieciešamību sekmīgam nodarbību iznākumam. Tā uzsverot, ja kāda no sarunā iesaistītajām pusēm, ir zemākā statusā, tas rada zināmu psiholoģisku spiedienu, kas vājākam cilvēkam var radīt problēmas komunikācijā, attiecīgi šajā gadījumā, stostīšanos. Zemāks statuss šajā gadījumā nenozīmē vājāku cilvēku, gluži otrādi. Troņa mantinieks izjūta diskomfortu runājot ar gandrīz jebkuru cilvēku. Protams, tie parasti ir statusā zemāki cilvēki un tas no viņa un sarunas biedra prasa zināmu uzvedības etiķeti, kas vienmēr padara situāciju saspringtu un viņa sakāmo fiziski neizpildāmu.

Kā jau minēju, praktiski visa filma tiek veltīta dažādiem fiziskiem un verbāliem vingrinājumiem, kas filmas gaitā redzams mazliet palīdz Colin Firth tēlotajam karalim tikt galā ar publiskām runām, galu galā viss tik un tā noved pie filmas ievadā terapeita pierādītajam – visa problēma ir karaļa galvā un apkārtējās vides uztverē. Viss galvā notiekošais pamazām summējas un rada šķēršļus izteikt domas un nolasīt teikumus.

Fināla runa un ceļš uz to pierāda, ka atmetot uzceltās barjeras (uzvedības etiķete) savstarpējās attiecībās ar cilvēkiem, dabīgu un uzkrājušos emociju neapslāpēšana (lamāšanās ainas, kuras filmas izplatītājs vēlas tagad izgriezt, lai iegūtu lielāku auditoriju, bet filmas veidotāji pret to protestē) un telpas vienkāršošana – izveidošana par mājīgāku vietu, ja  ne atrisina problēmu, tad padara to nemanāmāku un runas defekts, kas tautai rada iespaidu par vāju vadītāju, kļūst pārvaldāms.