Vienmuļais skandāls [filma: Fair Game]

L_977855_fa64042b

Slepenas sapulces un aizmuguriskas sarunāšanas arī mūsu valstī nav nekas svešs. Es pat teiktu, tā ir diezgan populāra lieta. Arī par tā saucamajām “uzmešana” mēs, diemžēl, dzirdam pārāk bieži. Tikai ne parāk bieži (vai vispār nekad) mēs neuzzinām visas notikuma aizkulises. Un vēl retāk ir manāms, kad kāds par to saņem sodu. Mr. & Mrs. Smith un The Bourne Identity režisora Doug Liman jaunākā filma Fair Game atklāj daudz ASV valdības šmuguļus un neloģiskus gājienus, kas noveda līdz Irākas karam un amerikāņu nācijas ticībai, ka valsts iet karā, cīnoties pret terorismu.

Kaut arī stāsts, par CIP aģenti un viņas vīru, kas iesaistijās cīņā pret Baltā Nama runas vīru izplatītajām nepatiesībām pirms Irākas kara un tā laikā, ir diezgan interesants un savā laikā ASV par to ir gari diskutējuši, filma ir sanākusi diezgan pelēka un vienmuļa. Arī piesaistītās zvaigznes Naomi Watts un Sean Penn nav spējušas padarīt filmu atraktīvāku un ieinteresēt amerikāņus skatīties viņiem tik būtiska stāsta ekranizāciju – uz šo brīdi filma  ir knapi atpelnījusi savas izmaksas.

Skaidrojums ir gluži vienkāršs – filmā nav ne pakaļdzīšanās, ne šaudīšanās (skati no Irākas neskaitās), kā arī nav arī izteiktu ļaundaru. Protams ir ļaunie, bet nav tāda izteikta, kas būtu šī lielā plāna vadītājs. Ir tā laika prezidents George W. Bush, kas kā var nojaust par detaļām un pierādījumu patiesumu neiespringa; Ir arī aktīvs pierādījumu izdomātājs un vēlāk informācijas nopludinātajs Scooter Libby, bet šie un arī citas filmā manāmās augsta ranga amatpersonas saplūst vienā masā jeb milzīgā mašinērijā – Baltais Nams, kur viena roka nezin ko dara otra.  Neesošie spilgtie momenti un ainas padara visu monotonu un iespējams daudziem, neinteresantu.

Ļautiņi nav pieraduši skatīties filmas ar lielām zvaigznēm, kas nejakarējas pa ekrānu pusotru stundu kamēr nonāk līdz sūri grūti pelnītajai patiesībai…taisnībai. Un nav jau arī ko pārmest. Ja filmu pozicionē kā polisko trilleri, tad krasiem sižeta elementiem tajā ir vienkārši jābūt. Žanrs to prasa!

It kā jau varētu pieņemt, ka šī ir viena no tām politiskajām drāmām (ne trilleriem), kur daudz runā cīnās par dažādām taisnībām un pieņem svarīgus lēmumus analizējot pretrunīgu informāciju, bet manuprāt visās sarunās trūka kaut kāda būtiska elementa un līdzi pārdzīvošanas āķa. Ne, Naomi Watts sākotnēji uzcītīgas projektu/misiju vadītājas un vēlāk grēkāža loma, ne arī Sean Penn kā sievas aizstāvja un bezkompromisu patiesības paudēja loma, līdz galam neradīja emocijas, kas varētu iedzīvināt stīvo filmu. Patiesībā, šī filma vairāk būtu iederējusies tv filmas kritērijos, nekā dažas pagājušā gada HBO kanāla veidotās filmas.

Varbūt esmu pārāk skarbs, bet no tik spēcīga un aprunāta temata es biju gaidījis stipri vairāk – tādēļ jau laikam arī vilšanās vēl lielāka.