Vizuālā dzeja, 2. daļa [filma: To The Wonder]

Režisors Terrence Malick ar savu iepriekšējo filmu The Tree of Life un varbūt nedaudz arī ar 2005.g. The New World, aizsāka daudz plašāku kustību kino vizuālitātes izvirzīšanai priekšplānā, atstājot sižetu fonam, kā iepriekš bija pieredzēts. Kā arī Tree of Life ceļš pa festivāliem un kino balvu pasniegšanas ceremonijām deva iedvesmu visiem, kas vēl šaubijās par pilnvērtīgas filmas iespējamību, pilnībā balstot to uz vizualitāti un aktieru vārdos neizteikto emociju attēlošanu.

 

Režisors, kurš pirms deviņdesmito gadu beigām atgriezies uz kino skatuves ar trīsstundīgu kara poēziju The Thin Red Line un kurš kopš savas iepriekšējās filmas Days of Heaven bija klusējis 25 gadus, pēdējos gados ir pamatīgi sarosījies. Viņa iepriekš neraksturīgajai aktivitātei iemesli nav zināmi, bet uz doto brīdi viņa produktivitāte atgādina Woody Allen rokrakstu – pa filmai gadā (vai divos). Lai vai kā, 2011. gadā iznāca The Tree of Life, 2012. g. – To the Wonder, uz 2013.g. ieplānotas pat divu filmu iznākšanas un pēdējais (pagaidām zināmais) ieraksts viņa filmogrāfijā ir ieplānots uz 2014.gadu. Iespējams viņš ieplānojis filmu ciklu. Filmas ar vienādu vizuālo valodu un stāstījuma formu. Aizsākot to ar The Tree of Life kā ievadu un ieskicējumu visam piecu filmu ciklam, kurā skartas tēmas amplitūdā no Zemes rašanās, dinozauriem, cilvēku mijiedarbību ar Zemi, cilvēku dabu, mīlestību, ģimeniskumu, reliģiozitāti un Zemes bojāeju. Manuprāt, nākamās Terrence Malick filmas detalizētāk kavēsies katrā  no minētajām tēmām, noslēgumā piedāvājot filmu, kurā, kā saprotu, cilvēku klātbūtne jau būs pavisam pastarpināta –  “An examination of the birth and death of the universe”.

 

Kā jau minēju, režisora jaunākā filma To the Wonder turpina Tree of Life aizsākto stilistiku un savā nosacītībā iet pat tālāk. Sapņainums, aizkadrā sprediķiem līdzīgas filmas tēlu pārdomas (vismaz četrās dažādās valodās), līgani šūpojošas kameras kustības, neierasti, bet tik precīzi tēlu emociju tveroši kadrējumi, kas pilnībā liek aizmirst par detaļām sižetā. Daudzi teiks, ka to, kas ir To the Wonder, ir grūti nosaukt par sižetu, bet atgādināšu, ka ar Tree of Life bija līdzīgi un, manuprāt, tas pilnībā apliecina tā neobligātumu. Vai precīzāk – skatītājam nav obligāti zināt, kā galvenajiem varoņiem ir vārdi, kur viņi strādā utt. utml., ja principā filma ir par pāru savstarpējām attiecībām. Laimi, prieku, šaubām, svārstīšanos, apjukumu un atsvešināšanos. To the Wonder spilgti apliecina, ka, lai atspoguļotu šīs emocijas un pārdzīvojumus, nav pat vajadzīgi dialogi, pietiek ar retiem dzejai līdzīgiem tekstiem, precīzu aktieru darbu un fenomenāli labu un atbilstošu operātora darbu.

 

Visprecīzāk raksturot Terrence Malick pēdējos divas un, ņemot vērā tēmas un projektiem piesaistītā operatora rokrakstu, arī turpmākās divas filmas var ar diviem vārdiem – vizuālā dzeja. Vai nu to spēj pieņemt vai nē, šeit nebūs vidusceļa. Šīs filmas ir tik tukšas vai piepildītas cik paša iztēle tās spēs aizpildīt. Tās ir skices un divrindes, kurām jākalpo kā aizmetņiem kaut kam vairāk, bet ne uz ekrāna – jūsu prātos. Filma nepiedāvā nedz jautājumus, nedz atbildes, tā atspoguļo emocijas.

4 stars