We Are Your Friends Sintētiko sapņu tukšums

Interesanti vērot, kā filmas We Are Your Friends veidotāji, “aizņemoties” grupu Justice un Simian dziesmas nosaukumu, nosaucot filmu šajā pacilājošajā frāzē un pat izmantojot tās piedziedājuma fragmentus filmā un tās reklāmas rullīti, pa ceļam pilnībā pazaudējuši tās oriģinalitāti un mazliet nonivelē tās statusu jaunāko laiku deju mūzikā. Bet, lai jau – neviens taču neteica, ka filmai būs kaut mazākā saistība ar šo skaņdarbu un katra indivīda, lai arī diezgan loģiski veidotās, gaidas, ka filma piedāvās vismaz kaut ko attāli revolucionāru kā 2007.gadā sintī-tehno-disko-pop-dancehall grupas Justice un pshihodēliskā popa pārstāvju Simian kopdarbs pie dziesmas Never Be Alone remiksa We Are Your Friends, ir tikai viņa paša problēma. Tas tā, skumjšs joks par patērētājsabiedrības pakalpiņu – reklāmas kompāniju kāri nopelnīt, bradājot idejas un trivializējot tās uz velna paraušanu.  

Bet ja nopietni, tad režisora Max Joseph pilnmetrāžas debijas darba We Are Your Friends reklāma sola pus-dokumentālu, entuziasma un pozitīvas gaisotnes pildītu modernās jeb pop-zinātnes (Brainiacs, Mythbusters) stilistikā pasniegtu stāstu par deju mūzikas industriju un tās aizkulisēm. Priekšnosacījums jeb solījumi par to, kas sagaidāms filmā, ir gana aicinošs, lai automātiski piesaistītu visus, kuriem deju mūzikas žanrs saistās ar tādiem vārdiem kā David Guetta, Calvin Harris vai varbūt pat Tiësto un Paul van Dyk, bet minētā popsīgās zinātnes ievirze izklausās interesanta arī ne tik ļoti ar šo kopumā degradējošo un savu skaņdarbu uzbūves elementos arhaiskās mūzikas piekritējiem.

Pēc We Are Your Friends skaistā un satraukuma pilnā “iepakojuma” atvēršanas, t.i. filmas ievada, kas būtībā stipri retinātā versijā pārstāsta jau treilerī teiktās gudrības, seko vilšanās – pavisam (kaitinoši) blāva un shematiska coming-of-age jeb kā-es-nobriedu tipa filma, kas bezdvēseliski atkārto žanra iestrādes un kaut kādā ziņā vizuāli un sižetiski vēlas atkārtot iepriekš minēto mūziķu glazūrā mērcētos videoklipus, kuros atainotas skaistu cilvēku (kuriem arī ir problēmas, bet viņi no tām veiksmīgi izkuļas) etīdes. Pretēji dotajai iespējai veidot specifiskas tēmas un vides dokumentāciju, filmas veidotāji izvēlējušies ņemt zināmas un pārmuļļātās piegrieztnes ar domu padarīt stāstu par deju mūzikas grandu dzīvesstilu pieejamu un (it kā) saprotamu visiem.

Turklāt atkārtojot jau citur redzētās problēmas, tai skaitā no sākta gala paredzamais, bet filmā lēni realizētais, mīlas trīsstūris, pasniegts vizuāli garlaicīgā veidā. T.i. notikumu vide dod brīnišķīgu iespēju filmu veidot izteiktā vizuālā noformējumā, kas tādejādi stāstam veidotu pievienoto vērtību, bet tas netiek izmantots un vizualizācija neatšķiras no jebkuras citas mūsdienīgas filmas…seriāla?.

Šīs filmas saistībā ir mazliet žēl noskatīties uz smukģīmīti Zac Efron, kurš kādu brīdi centīgi mēģināja izķepuroties no radošās bedres, kuru tam izveidoja virkne High School Musical filmu. Viņš The Hollywood Reporter intervijā stāstīja, cik ļoti mainījies un pieaudzis jūtas. Plānoja turpmāk pievērsties nobriedušākiem projektiem. Kas pēc lomām filmās Liberal Arts, The Paperboy un Parkland arī izskatījās labs plāns, bet tad kaut kas nogāja greizi – sekoja tikpat pliekani projekti kā šis un, cik var noprast, šobrīd viņa fokuss vērsts uz sava tēla parodēšanu. Tas tiek realizēts ar tādu filmu kā Neighbors, tās turpinājumu Sorority Rising, Ali G Show veidotāja jaunāko filmu Dirty Granpa un izteikti jēlu joku pildītās TV filmas 7 Days in Hell režisora jaunās filmas palīdzību.

Visi, kuri līdzīgi kā es tic, ka specifisku (iespējams, neredzētu) tēmu, atmosfēras un vides atainojumi sniedz kino ne tikai kā mākslas, bet arī izklaides, instrumentam padziļinātas iespējas uzrunāt skatītāju un pilnveidot tā skatījumu uz dzīvi kopumā, no sirds iesaku precīzi tādas pašas kā We Are Your Friends premises 2014. gada franču režisora Mia Hansen-Løve filmu Eden. Tajā glancēto Calvin Harris prototipu vietā ir (īstās) deju mūzikas leģendas Daft Punk, bet galvenais varonis iet cauri narkotiku atkarības, attiecību mudžekļiem un sava īpašā skanējuma mūzikā problemātikai ar īstu un sataustāmu realitātes jaudu. Lieki piebilst, ka arī mūzika franču filmā ir viennozīmīgi kvalitatīvāka.

Vērtējums: 2 / 5