Žanru līkloči [filma: Side effects / Blakusefekts]

Lai arī bieži Steven Soderbergh filmas nesniedz atbildes uz uzstādīto jautājumu un vairāk uzskatāmas kā vizualizētās problēmas skices, tas nekad nav bijis šķērslis novērtēt režisora rokrakstu un veidu, kā tiek pasniegts stāsts.

Nevienam vairs nav noslēpums, ka viņa jaunākā filma Side Effects, kurai daudzējādā ziņā sākotnējais nosaukums Bitter Pill ir daudz precīzāks un piemērotāks, iespējams būs viņa pēdējā filma, jo viņš ir noguris no Holivudas mašinērijas un vēlas pievērsties citiem mākslas veidiem. Un nav jau ko diži pārmest cilvēkam, kuram gandrīz obligāts (spriežot pēc pēdējās desmitgades filmām) ir nosacījums veidot atšķirīgus darbus, nevis variēt sev ērtā vai tīkamā žanrā, vairs nav nemaz tik daudz iespēju gūt dažādību režisūras izpausmēs. Viss, protams, ir nosacīti.

Jau ar pirmajiem filmas kadriem Side Effects ļoti precīzi nostāda toni, kuru nepazaudē, neskatoties uz to, ka ik pa laikam filma nomaina žanru, kurā darbojas. Vienalga, vai tas ir Lumet/Mamet stila drāma par farmācijas astoņkāji un deformēto pasaules uztveri, kurā šķietami visi ir nedaudz piemirsuši Jude Law varoņa izteikto atgādinājumu “Drugs don’t make you anything you’re not – they just make it easier to be who you are” un tablešu dzeršanā mēģina rast risinājumu visām dzīves likstām. Vai vidusdaļas moments ar pastkartīšu glītuma šķietamo perfekciju Rooney Mara un Channing Tatum savstarpējās attiecībās, kas mirkli vēlāk pārvēršas mistiskā trillerī ar bezcerības noti pāri visam. Bet tad atkal desmit minūtes vēlāk Side Effects ir Alfrēda Hičkoka jājamzirdziņa – nepatiesi apsūdzētā sevis attaisnošanas pūliņi, tematikas pilntiesīga paraugstunda, kura uz noslēgumu skatītājam piedāvā tik daudz neticamu, bet noteikti pārsteidzošu, pavērsienu, kā to var novērot tikai film-noir.

Daudzu pārmetumi, ka Soderberga filmas ir veidotas pārāk atsvešinātā tonī un reti kad kāds no galvenajiem varoņiem šķiet gana simpātisks, lai tam justu līdzi un tādejādi vairāk izbaudītu konkrēto filmu, man šķiet nesaprotami, jo šis režisora iecienītais stāstījuma veids sniedz to šķietamo neitrālo un objektīvo skatījuma sajūtu, kurā tikai ik pa laikam skatītājs saprot, ka tiek mazliet čakarēts. Nu gluži kā šajā filmā, kad vieni un tie paši tēli filmas laikā vairakkārt maina “karojošās” frontes un skatītāja favorīts no uzmestā ārsta tiek nomainīts pret zāļu industrijas upuri, tad vistīrākā dvēsele šajā mudžeklī šķiet bijusī ārste, bet pēc mirkļa jau atkal viss ir mainījies un atliek vien atzīt, cik meistarīgi veidotajā filmā ir nebūtiski sniegt konkrētu vēstījumu vai “fanot” par kāda tēla panākumiem.

Side Effects ir ārkārtīgi patīkams kino ar graujoši patiesu un precīzu operatora darbu, kas ik pa laikam savā vienkāršajā pieeja spēj atrast ļoti precīzas metodes, kā pasvītrot ainas toni vai tēla tā brīža emocijas. Starp citu, aiz operatora vārdā Peter Andrews, kas parādās deviņpadsmit Soderberga filmu titros,  slēpjas pats Soderbergs (laikam kautrējas).

4 stars