Петя, Волга – буль-буль [filma: Stalingrad / Сталинград]

Šķiet jāsāk ar to, ka, manuprāt, šādi vai tuvu tam izskatītos mūsu pašu Rīgas Sargi, ja tiem būtu piešķirts 8 reizes lielāks budžets. Un es to pat nesaku nievājoši vai nosodoši. Tā tas vienkārši ir un tas ir tas, ko mēs labākajā gadījumā varam sagaidīt no mūsu valstsvīru un citu it kā kinocienītāju, kuriem ir pieeja naudai, kas paredzēta kino veidošanai Latvijā, tik iemīļotā patriotiska gara rosinošā kino (kas kaut kādā vīzē pārsvarā noreducējas līdz ar karu saistītām filmām). Un necentīsimies te pievilkt klāt Dāvja Sīmaņa topošo filmu Pelnu Sanatorija – pilnīgi cita pieeja un vizualizācija šim žanram.

 

Tātad režisors Фёдор Бондарчу́к, kas jau ietrenējis roku un guvis milzīgus panākumus ar savu iepriekšējo filmu 9th Company / 9 рота – tā kļuva par 2005. gada Krievijas finansiāli veiksmīgāko filmu ar lielākajiem kases ieņēmumiem, nemeta mieru šādas ievirzes kino, bet tikai nedaudz atpūtās, piedaloties dažādos citos projektos un režisējot sci-fi filmas, pēc 8 gadiem piedāvā Staļingradas kaujas kino versiju filmētu šobrīd tik modernajā 3D formātā (jāsaka gan, ka ASV 3D formāta popularitātei esot sākusies lejupslīde). Tieši tā, manuprāt, tas izklausās tieši tik idejiski nesagremojami cik tas ir – Сталинград 3Д. Bet nu labi, varbūt arī viss ir loģiski – moderni laiki, modernas tehnoloģijas. Un par to, ka viss ir kārtība liecina filmas finansiālie panākumi. Tā šobrīd tiek uzskatīta par Krievijas visu laiku finansiāli veiksmīgāko filmu (protams, ja mēs nepārrēķinam krievu klasiskā kino apmeklējuma rezultātus mūsdienu naudas vērtībā).

 

Ko es varu teikt par filmu? Apzinoties, ka jau pašā saknē tā nevar uz mani atstāt tādu iespaidu, kā tas veidotājiem ir paredzēts, jo gluži vienkārši man ir cita tautība, citi uzskati par patriotismu un galu galā ļoti retu reizi kara filmas šķiet aizraujošas un pareizi nopozicionētas, es izjūtu dziļu cieņu pret filmas veidotājiem par viņu centību tik lielai nācijai veidot filmu, kas teorijā der pilnīgi visu paaudžu kino apmeklētājiem un kopumā ir ļoti nospodrināti kvalitatīvs produkts.

 

Cits jautājums vai teiciens “kas der visam, tas neder nekam” ir attiecināms arī uz filmu Stalingrad. Kā Roberts Kuļenko, komentējot pašmāju spēlfilmu Sapņu Komanda 1935 teica, ka šāda kino pamatauditorija ir cilvēki, “kuri kino skatās tikpat bieži cik izrotā eglīti”. Šajā sacītajā ir skumja un neapgāžama patiesība, kas principā padara mazliet bezjēdzīgus jebkādus tālākus spriedelējumus kas un kā ar Sapņu Komandu vai teiksim to pašu Stalingrad nav izdarīts pareizi un cik greizas tās ir. Tās nav domātas cilvēkiem, kas regulāri apmeklē kinoteātrus un patiesi ir ieninteresēti kino, neiet uz to “atslēgties” un neizvēlas filmas pēc to nosaukumiem, paralēli domājot vai pirkt sāļo vai saldo popkornu klāt savai litrīgajai kolas glāzei/spainītim.

 

Šiem cilvēkiem, pirmkārt, ir vienalga, otrkārt, viņi visticamāk nav informēti, ka Stalingrad komiskā veidā ļoti atgādina super-truper-mega amerikāņu mitoloģijas – komiksu veiksmīgākās filmas The Avengers plakātu. Nedomāju, ka tā ir nejauša sakritība. Tāpat arī vairākas kaujas stilistikā un kareivju izgājienu ziņā nu ļoti atgādina par Avenger un citām supervaroņu filmām. Tāpat vienkāršajam skatītājam, kurš apburts ar Stalingrad glancēto bildi – skaistām miljoniem pelnu un citu gruvešu atlieku lidināšanas pa gaisu ainām un uzfilmētā detalizācijas pakāpi, kas “uzpumpēta” līdzīgi kā tas ir ar HDR stila fotogrāfijās, uz ekrāna redzamais kopumā nešķiet ķīmiski nepatiess, bet gan kā skaista vīzija, pasaka par pieciem (mulsinoši, ka daļā ainu viņi bija seši) kareivjiem, varoņiem un vaļiem, uz kuru pleciem turējās izšķirošās Staļingradas cīņas. Pat uguns liesmu apvīti skrienoši kājinieki nešķitīs WTF moments, bet gan kārtīgs sirdi plosošs un asaru liešanas OMG brīdis.

 

Ar Stalingrad sanāk līdzīgi kā ar Toronto Filmu Festivāla saukli: Where OMG meets WTF. Ieteikt nevēlos, bet kā zīmīgs moments Krievijas kinematogrāfā, šī filma noteikti ir jāiepazīst.

 

Vērtējums: 2 / 5