Arī briti imitē Holivudu [filma: Plastic / Nekaunīgā laupīšana]

Šķiet, briti ir pamanījuši, ka Krievija jau pāris gadus vairumā ražo vai nu Holivudas filmu kopijas – klišejiskus atdarinājumus vai it kā savai mentalitātei tuvāku stāstu pilnmetrāžas filmas iepakotas glancētā un spožā papīrā – krāsu korekcija un uzskaistināta vide, kas gana eksotiska un pievilcīga pieticīgajai tautai.

 

Briti sapratuši, ka arī viņu kinematogrāfā ir gana daudz censoņu, kas spēj uzražot Holivudas kopijas, arī atbilstoša kalibra aktieru netrūkst, sākuši atražot Holivudas kramplaužu krimstiķi. Jo tomēr šis žanrs viņiem tuvāks, bet savai tautai specifiskām un veiksmīgām romantiskajām komēdijām iet gana labi un, vismaz pagaidām liks mieru – neHolivudizēs. Lai krimstiķis neatgādinātu Guy Ritchie filmu un neieslīgtu lokālajam kinematogrāfam tik raksturīgajā reālistiskumā, par galvenajiem varoņiem izvēlēti un visa notikumu jezga virpinās ap divdesmitgadniekiem. Veselu bariņu. Tipāži arī diezgan klasiski – jaukā, bet (it kā) neaizsniedzamā skaistule (matu krāsa: blonda; lūpu krāsa: rozā), māstermainds smukģīmītis, čirkainais/briļļainais dator-urķis, klasisks brits un dīvainais džeks. Galvenā krāpniecība ātri no vēsās un ēnainās Londonas tiek pārcelta uz brituprāt daudz eksotiskāku vietu – ASV, Miami. Tas filmas veidotājiem darāmo atvieglo un notikumi automātiski kļūst daudz rotaļīgāki, acij tīkamāki – ekrānā redzamo var bez liekiem jautājumiem “atsvaidzināt” ar puskailiem augumiem, spožām luksusprecēm un bravūrīgu/neapdomīgu rīcību.

 

Kā trakulīgs elements un veidotāju drošsirdību apliecinošs moments filmā ir tur atrādītie plikumi striptīzbārā un lietotā parupjā sarunvaloda. Tas laikam jāuztver arī kā veidotāju pārliecība, ka krasā auditorijas sašaurināšana, dēļ piešķirtā reitinga, filmas veiksmei nekaitēs. Mannuprāt šis aspekts ir visslidenākais, jo minētās lietas ir kā līmlapiņas pie svešas virsmas – visa filma ieturēta izteikti butaforiskā gaisotnē un jauniešu problēmas (no krimonogēno aprindu skata punkta) mazliet vairāk kā no pirksta izzīstas. Un nevar ignorēt, ka viss notiekošais kaut kādā nepareizā veidā atgādina lētu uzvedumu, kur jaunieši tēlo nopietnus noziedzniekus (ar parūkām un ūsām), bet neviens it kā to neievēro un uzvedas it kā tas būtu pilnīgi normāli.

 

Lai situāciju uzlabotu, veidotāji scenārijā (bet varbūt neapzināti) smukģīmīša tēlam iekļāvuši emocionālo kulmināciju, kurā viņam no kāda noziedznieka burtiski jāizsit atbilde uz tik ļoti Batman-isko: “Where is she?!”. Tā arī par nelielu atsaucīti uz Smokin Aces varētu uzskatīt fināla apšaudi viesnīcas numuriņā – aptuveni seši, līdz zobiem nobruņojušies vīri izšauj n-tās aptveres, mantas lido, stikli šķīst, bet kā beigās jākonstatē, neviena lode nav trāpījusi istabu sienās, tik vien kā pāris asins traipi šur un tur.

 

Filma Plastic nav nekas vairāk kā svētdienas rīta filma bērniem (ja esat redzējuši kādu kvalitāšu filmas TV3/LNT rāda šajā laikā, zināsiet par ko es runāju). Tikai tā nevajadzīgi sačakarēta ar pieaugušo acīm & ausīm paredzētiem “elementiem”, tādejādi zaudējot savu pamatauditoriju.

.

Vērtējums: 2 / 5

.