Baltā Nama ieņemšana Nr. 2 [filma: White House Down / Uzbrukums Baltajam Namam]

Roland Emmerich jaunā (kā jau vienmēr) lielfilma White House Down, kas šogad ir jau otrā filma, kuras notikumi risinās Amerikas prezidenta galvenajā mītnē un kuras laikā šis nams tiek pamatīgi paplosīts, rada vismaz nelielas aizdomas par neapzinātu parodiju šī režisora iepriekšējiem darbiem.

Manuprāt, Roland Emmerich tā arī nekad nav izaudzis vai nespējis atteikties no Independence Day un Stargate veiksmes formulām, un mēģina tās atkārtot atkal un atkal. Lai arī ar filmām Anonymous un 10,000 BC viņš teorētiski mēģināja iet citu ceļu, tas izskatījās gaužam greizi un neveiksmīgi. Tādēļ no vienas puses šim režisoram nav ko diži pārmest. Ir jādara tas, kas padodas vislabāk. Un tas ir plakanas, bezsmadzeņu masveida destrukciju vizualizējošu filmu veidošana ar četrkārtīgu patriotisko devu katrā otrā epizodē. Vēl sižetam klāt jāpiemet kāds bariņš ar nozelētiem personāžu arhetipiem un sanāks filma visai ģimenei.

Lai arī viss iepriekš minētais ir nostrādāts līdz pēdējai vīlītei, filmai ir problēmas, kas to noraksta kā neko īpašu. Pirmkārt, jau skaisti nostrādātais nesteidzīgais ievads ar amerikānisko feel good sajūtu filmas ievadā skatītājiem sniedz patīkamu atgādinājumu par minētajām deviņdesmito gadu filmām un to, cik ļoti tās bija īpašas tad, bet vienlaicīgi ziņo, ka šī filma būs vismaz tik pat gara, kas nu jau kļūst apnicīgi. Un problēma nav filmas ekrānlaikā kā tādā, bet gan apziņā, ka zināmā vēlreiz atrādīšana (tikai citādākās dekorācijās) aizņems tik ilgu laiku. Jo vēlme redzēt, kā sašķīst kāda ēka vai pilsēta, cilvēkiem tik drīz nepāries un ar to nav problēmu. Jautājums tikai – cik nenogurdinoši, izdomas bagāti un pašapmierināti no veidotāju puses tas tiks pasniegts.

Otrkārt, White House Down uz ekrāniem iznāk pēc Olympus Has Fallen. Lai arī kādas kvalitātes Butler filma bija, tā noteikti pārsteidza ar patīkamo deviņdesmito gadu atmosfēru, to neparodējot vai nemākulīgi rekonstruējot, kā tas ir Tatum un Foxx tandēma gadījumā. White House Down ne pārsteidz, ne arī spēj atkārtot režisora labāko filmu rokrakstu un paliek tādā samocītā atdarināšanas stadijā, kurā īsti paši nezina, ko drīkst darīt un ko nedrīkst. Filmas laikā pārāk bieži ir tā jokainā sajūta, ka aktieri labprāt paākstītos (un tas, manuprāt, iederētos smieklīgajā notikumu virpulī), bet it kā “ah un ak, tu, šausmas” uzstādījums to neļauj, jo zinieties amerikāņu nākotne ir apdraudēta – viens no galvenajiem simboliem – Kapitolijs tiek saspridzināts.

Līdzīgi kā nesenajā The Call, par vienu no filmas lielākajiem plusiem var uzskatīt tās informatīvo daļu, kurā tiek pastāstītas dažādas informācijas kripatiņas par konkrēto vietu. The Call gadījumā tā bija informācija par ārkārtas gadījumu 911 kontroldienesta darbību, bet šajā filmā gana interesanti tiek pavēstītas Baltā Nama vēstures kripatas. Protams, divdesmit minūtes palasot Wikipedia varētu iegūt vairāk informācijas, bet ne par to ir runa.

White House Down ir filma, kuras parādīšanas TV3/LNT programmā neizraisīs nekādu pārsteigumu un tur tai arī ir vieta. Domājot par to vai Roland Emmerich ir jēga turpināt filmēt šāda tipa filmas, ātri vien aprāvos, jo paskatījos viņa publiski pieejamajā darba plānā – taps divi turpinājumi viņa filmai Independence Day, turklāt, kā baumo, bez pirmās filmas galvenā komiskā elementa Will Smith.

Par Baltā Nama ieņemšanu Nr. 1 lasiet šeit.

stars 3