Drāma par aģentu [filma: Bourne Legacy / Borna Mantojums]

 

Pārmest Tony Gilroy nemākulību stāstu veidošanā un to izklāstu kinoekrāniem nepiemērotā un vērotājiem nesaistošā veidā tā kā īsti nevarētu, jo šī vīra kontā ir grands Michael Clayton un paviegla, bet eleganta spiegu skraidelēšana ar nosaukumu Duplicity. Protams, nevar nepieminēt viņa rakstu darbu pienesumu visās Jason Bourne identitātes atgūšanas dēku filmās, kā arī vēl dažās labi zināmās filmās. Bet par ko es droši Tony Gillroy varu aizrādīt, ir viņa pārsteidzoši īsā atmiņa. Veidojot Bourne Legacy viņš ir aizmirsis, ka šī filmu franšīze ir gudras spriedzes filmas, un es uzsveru – spriedzes filmas.

Bourne_legacy_renner_3_a_h

Uzskatu, ka jaunā filma, kas veidota bez iepriekšējās filmās sastaptajiem galvenajiem varoņiem, nosaukumā ieliekot Jason Bourne uzvārdu, dod atļauju, es pat teiktu, uzprasās uz salīdzinājumiem. Un tieši šis arī ir filmas pirmais un lielākais mīnuss – ja nebūtu šīs triloģijas, Bourne Legacy nešķistu tik ļoti nevajadzīgi lēna un tukša, bet šī degungalā esošā vēlme salīdzināt, iespējams mazliet arī nepamatoti, bet stipri samazina filmas kopējo novērtējumu.

Reg_1812_copy

Mēs bijām raduši, ka spītējot nespējai salīmēt kopā milzīgo konspirāciju kopbildi, kuras centrā ir viņš pats, Jason Bourne skraidīja, lēkāja (parkour) un tuvcīņās ārkārtīgi interesantā un radošā veidā izmantoja dažādus sadzīves priekšmetus. Protams, bija arī klasiskāki elementi – auto moto pakaļdzīšanās un mīļotā sieviete, bet tie ir katrā spriedzes filmā un nav uzskatāmi par Bourne triloģijas rokrakstu. Jaunais Bourne vairāk pievēršas elementam, kuru iepriekšējo divu Bourne filmu režisors Paul Greengrass pieprot vislabāk – (visticamāk) sasmakušas tehniskās un vadības paneļiem aprīkotās telpas, kurās lielie vīri, pārsvarā glābjot savas pakaļas, lai tikai pasaule neuzzinātu, kas patiesībā notiek, bļauj uz melnbaltiem ekrāniem, kuros ik pa laikam arī parādās kāds miglains siluets, bezpersoniski saukts par Mērķi. Bet acīmredzot Tony Gilroy diemžēl nav attiecīgā krampja un izveicības, lai līdzīgi kā Paul Greengrass savā filmā United 93, kuru uzskatu par visu laiku spriedzes pārpilnāko filmu,  balstoties tikai uz šī elementa, spētu izveidot vismaz ko atāli līdzīgu.

The-bout-damon-trilogy

Arī no atmiņas un skaidrības alkstošā universālā kareivja tēla nav daudz palicis pāri. Tā vietā mēs divas stundas un piecpadsmit minūtes vērojam savā pamatbūtībā narkomāna – augstākās raudzes specaģenta cīņu par nākamo devu.  Tīri teorijā man ar to nav problēmu, bet arī Jeremy Renner aktiera talantam, kuru starpcitu ievēroju jau viņa aktiera debijā, pilnīgi infantilajā Senior Trip, nostiprināju ar homoseksuālā maniaka lomu Dahmer un par to pārliecinājos, skatoties The Hurt Locker, viņa nu jau trešajā (Avengers, Mission: Impossible, Bourne) franšīzē nav tā īsti, kur izpausties. Gluži vienkārši stāsts ir gaužām parasts, līdzpārdzīvojums tuvu nullei, un spriedze filmas gandrīz vienīgajā pakaļdzīšanās ainā ir tik kliedēta, ka garlaiko. Turklāt stieptais filmas temps fināla ainā nepatīkamā veidā kulminē – būs turpinājums… tikai kurš to vēlas?

 

 

Parasta blaustisanas ekranos un narkomāna cīņa pēc devas. Tik tal… – I rated The Bourne Legacy ★★★☆☆. gomiso.com/r/27h6x

— Ģirts Luste (@Girts) September 1, 2012