Drosmīgs eksperiments [filma: Les Misérables / Nožēlojamie]

Les-miserables-movie-poster

Pēdējos pāris gados režisors Tom Hooper uzfilmējis TV daudzsēriju filmu (septiņas sērijas) par ASV otro prezidentu John Adams un daudzejādi spilgto un godalgoto filmu The King’s Speech, man par pārsteigumu, diezgan strauji daudzu uztverē kļuva par režisoru, kura darbi būtu jāgaida kā liels notikums, un tā arī jāgodā. Nenoliegšu, viņš ir drosmīgs režisors, bet, vai ļoti labs, to gan es vēl pagaidām negribētu teikt.

 

Les-miserables-still-les-miserables-2012-movie-32902306-1280-853

Lai gan, jau no pirmajām Les Miserables skatīšanās minūtēm jūtama neveiklības sajūta, kas rodas pārspīlēti uzspiestās jaunrades dēļ, ik pa laikam tā sevi daļēji attaisno un mijās ar izteiktu dzīvās mūzikas klausīšanās pieredzi. Kas teorijā ir apsveicams fakts, bet realitātē gala rezultāts, diemžēl, stipri pieklibo. Viena ļoti būtiska fakta dēļ – neviens no galvenano varoņu atveidotājiem nav profesionāls dziedātājs.

Hugh-jackman-in-les-miserables-photos

Manuprāt, pilnībā paļauties uz aktieru dziedātprasmi, bija jāuztver vairāk kā eksperiments. Bet diemžēl Tom Hooper konceptu uztvēris pārāk tieši, kas gala rezultātam neglaimo. Jo no visiem aktieriem tikai trīs klausījos baudot, bet pārējo dziedājums ja ne kaitināja (Hugh Jackman), tad lika domāt, cik muzikāli lieliska būtu filma, ja tomēr balsis būtu nedaudz piekoriģētas (Russell Crowe patiešām nebija auto tune or something?). Ne noslīpētas līdz nepazīšanai (kā to dara lielākajā daļā gadījumu), bet nedaudz – tā lai nav jūtams amatierisms.

Lesmis-russell630-jpg_212406

Es nebūšu no tiem, kuri mūziklā pievērs acis (ausis) uz otršķirīgu dziedāšanu tikai tādēļ, lai man būtu autentiskāka pieredze skatoties. Jo man tomēr šādā tipa kino prasās kādas neiespējamas pasaules un citas realitātes uzburšana – tā, lai viss ir kvalitatīvāk un, ja jau vizuāli nevainojams, kāds noteikti ir Les Miserables kopējais noformējums, tad arī muzikāli tikpat spēcīgi. Es nedomāju, ka trīcošās balsis un meldiņa nenoturēšana ir tas, ko mēs gribam dzirdēt mākslas filmā. Tomēr mūzikls ir mūzikls. Kaut arī raupjš, dzīvs un brīžam pārāk reālistisks. Kontrasts starp dzirdamo un redzamo ir pārāk milzīgs, lai spētu nepievērst tam uzmanību un netraucēti koncentrētos uz kopējo stāstu.

5670-tp-00016r-jpg_005652

Runājot par stāsta izklāstu, jāatzīst, ka man radās sajūta, ka, ja man nebūtu zināmi visi notikumi, brīžam būtu grūti saprast kāda notikuma virzību vai personāža rīcību. Iespējams nepārtrauktajā divu ar pusi stundu garajā dziedājumā pazūd sižetiskās detaļas. Tās šeit tiek aizstātas ar gaumīgu nobružātību, nabadzības atainojumu un spilgtiem tērpiem. Kā viens no spilgtākajiem režisora Tom Hooper Les Miserables elementiem ir operatora darbs, bet arī šeit, jāsaka, ka ir nogājis kas greizi – tas  ir uzbāzīgs, pārspīlēts un mazliet rada neērtības sajūtu. Paltleņķa lēcas ir efektīgas, bet ne jau visas filmas uzņemšanai – nogurdina.

Les-miserables-image10

Galu galā, lai arī filmas treileris solīja, dramatisku, dinamisku, vērienīgu un reālistiski skarbu Viktora Igo stāsta un Brodvejas lielizrādes ekranizāciju, tās rezultāts izskatās, kā centies par visām varītēm pierādīt, ka tas ir kas vairāk kā kārtējā šī stāsta ekranizācija, bet diemžēl gandrīz jebkurā aspektā ir cietis sakāvi. Bet tas nekas – jaunu vēsmu un ideju ir gana daudz. Tās var analizēt un izvērtēt, un nākotnē radīt ko līdzīgu,  jau bez kļūdām.

Anne_hathaway_les_miserables_dreamed_a_dream_hair_cut_off_17sdv4a-17sdv4f

P.S. Filmā ir fenomenāls aktrises Anne Hathaway dziesmas “I dreamed a dream” izpildījums.