Insurgent / Citādie. Otrā daļa: Dumpinieki Dumpinieku sintētiskās cīņas

Kaut arī neesmu grāmatu un nu jau kā kādus piecus gadus kino žanra Young Adult pamatauditorija un cienītājs, novēroju ārkārtīgu netaisnību saistībā ar dažu šī žanra pārstāvju celšanu saulītē, bet citu nopelšanu par it kā nepilnībām. Patiesībā jau gluži vienkārši šī žanra stilistiku un tā vispārīgo tukšumu. Tas kaut kā sasaucas uz daudzo indivīdu vēlmi nopelt režisora vīziju, bet ne tā izpildi, kas vienkārši skaidrojams ar absolūtu neizpratni par to, kas ir kas.

 

Bet, ja konkrētāk, tad – pavisam nejauši vai arī mazliet apzināti, vienas nedēļas ietvaros noskatījos divus young adult žanra supergrāvējus – Hunger Games – Mockingjay part 1 un Insurgent (Dumpinieki), kas ir Divergent (Citādie) stāsta līnijas nākamā daļa (starp citu, latviskojot filmas nosaukumus potenciāli ir ievārīta vēl lielāka putra – Citādie otro daļu mums pasniedz kā Citādie. Otrā daļa: Dumpinieki, kas attiecīgi nozīmē, ka trešās grāmatas, kas tradicionāli ekranizējot tiek sadalīta uz pusēm, otro daļu sauks: Citādie. Ceturtā daļa: Godprātīgie: otrā daļa). Pirmā – Hunger Games, skaitās žanra līderis un etalons kā veiksmīgi pasniegt šīs tradicionāli futūristiskās pasaules un jauniešu attiecību uzlējumus, bet savukārt Divergent filmu sērija tiek nopelta par plaģiātismu un idejisko klibošanu pašā uzstādījumā.

 

Grūti rast izskaidrojumu plaģiātisma apsūdzībām, jo visas young adult filmas ir kā kāpostlapas vienādas. Vienalga, vai skatās uz pamatuzstādijumu, tēlu dažādību, atainotās pasaules… loģiskumu vai piesaistīto aktieru aroda izpausmju daudzpusīgumu, viss šī žanra filmās ir, kā lai pasaka saudzīgāk – stīvs un stipri apšaubāms. Un to es saku ņemot vērā, ka abās minētajās  filmās piedalās Holivudas jaunās paaudzes spožākās aktrisītes – Jennifer Lawrence un Shailene Woodley, kas it kā dod cerības, ka vismaz viņas mazliet glābs situāciju, bet īstenībā ir tikai spožas uzlīmes lielākas uzmanības pievēršanai.

 

Pakļaujoties vispārējam spiedienam un salīdzinot abas jaunākas šī žanra filmas (šoreiz nemaz nepieminēsim vēl vienu young adult pārstāvi – Maze Runner, kam arī drīzumā gaidāms turpinājums), jāsecina, ka Hunger Games ir izteikti sliktāka filma. Noreducējot vēlmi saskatīt šajās filmās mākslinieciskās vērtības līdz spriedzes ainu un vizuālo triku & blīkšķu & sprādzienu skaitam, Hunger Games trešā daļa ir milzīga izgāšanās un turpinājums izteiktai neveikluma parādei. Tikai šoreiz bez datorģenerētiem izskaistinājumiem, turpretim Insurgent, apzinoties pieļautās pirmās daļas – Divergent kļūdas, akcentējot galveno varoņu attiecības, jaunākajā filmā lielu daļu filmas notikumu velta kaut kam netveramākam jeb sintētiskākam – smadzeņu darbības datorsimulatoram, kam galvenā varone cīnās ar pagātnes, tagadnes rēgiem, lai izcīnītu saulainu un rožainu nākotni visai cilvēcei. Tieši simulatorā notiekošais un tā vizualizācija veido filmas atšķirīgumu un pamata vizuālo noformējumu (loģiski, ka acīmredzamos vizuālos citātus no kulta filmas Matrix saskata ikviens, kurš dzimis pirms deviņdesmitajiem, bet šo filmu jebkāda kopā-vilkšana ir absolūti nevietā). Lai arī viss cits arī šajā filmu sērijas daļā ir nemainīgi apšaubāms, specefekti nepieviļ un veido smeķīgu popkorna izklaides tukšgabalu. Par ko arī liels paldies un pateicības pilns pliķis pa plecu filmas veidotājiem.

 

Vērtējums: 3 / 5

 

 

 

.

.