Mommy / Māmiņa Ģimenisko attiecību līkloči

Kopš Ksavjē Dolana filmas Heartbeats iznākšanas, retajam ir šaubas, ka šis režisors ir ģēnijs. Varbūt ne tas pieticīgākais vai tolerantākais, bet neapšaubāmi, kā visā pasaulē medijos izskanējis, pateicoties viņa vecumam un produktivitātei, kino brīnumbērns (wunderkind). Dolans nav arī tas pats pieejamākais – vieglāk uztveramais, bet noteikti tāds, kurš necenšas uztaisīt vienkārši labu filmu, bet, pārzinot kinomākslu tik perfekti, ka papildus pamatstāstam, spēj vienkārši ar materiālu spēlēties, radot absolūtu saldo ēdienu kino cienītājiem.

Ar savu jaunāko filmu Mommy / Māmiņa, par ko pārī ar klasiķi Jean-Luc Godard saņēma Kannu festivāla balvu, režisors kaut kādā ziņā atgriežas pie saknēm (jau!) un sadarbojoties ar savos darbos iecienītu aktrisi Anne Dorval – piedalījusies četrās no piecām režisora filmām, stāsta par sarežģītajām bērna un mātes attiecībām. Attiecībām, kurās nereti baltkvēles dusmas un niknums mijās ar visdziļāko mīlestību un godbijību.

Uzreiz pēc mazliet liekā ievada, kas kaut kādā ziņā vēlas ziņot par kādu nākotnes vīziju, kas it kā norisinās Mommy filmā, skatītāji tiek iemesti straujā, sarežģītā un emocijām pārbagātā karuselī. Ir kādu brīdi jāpierod pie spilgtās sadzīviskuma sajūtas un, pateicoties īpatnējam kadrējumam, – viss tiek rādīts kvadrātā (ekrāna malu attiecība 1:1), filmas fokuss uz tēliem un notikumiem ir tik spēcīgs, ka ik pa laikam fiziski prasās atslodzi. Bet, kā jau minēju, Dolans ir ģēnijs, viņš apzinājies šo filmas intensitāti un to meistarīgi atšķaidījis ar savdabīgām, bet kā ar āmuru pa pieri iedarbīgām, muzikālām izvēlēm. Katra dziesma, vienalga vai tā ir Celine Dion, Andrea Bocelli, Counting Crows, Dido vai Oasis dziesma, katra attiecīgajai ainai der kā uzlieta – nav tā nereti manāmā sajūta, ka dziesmas filmās parādās tikai tāpēc, ka vajadzētu kaut ko vai gluži pretēji, kas kalpo kā reklāmas pauze, bet īpaši nesaistās ar pašu filmu. Līdzīgi kā Linda Leen dziesma daudziem tagad asociējas ar filmu Kolka Cool, arī filmā Mommy dzirdamā Celine Dion dziesma šķiet vairāk nekad nebūs atdalāma no šīs filmas.

Atgriežoties pie daudz apspriestās Mommy ekrāna malu attiecības, jāsaka, ka pretēji Tallinn Black Nights filmu festivāla laureāt filmai Lucifer, kurā izmantots apļa kadrējums, šajā filmā tas nešķiet ārišķīgs hipsterisks izgājiens, lai tikai būtu vēl viena lieta, ko pieminēt šīs filmas saistībā un “ārprāts cik stilīgi”. Ir redzami režisora un operatora pūliņi veidot kadrējumu un notikumus, lai tie būtu piemērotāki samazinātajam bildes laukam un pretēji viegli pieļaujamām kļūdām, kas atstātu daudzas detaļas ārpus redzamajai daļai, veido sajūtu, ka caur mazo formātu spraucās vairāk informācija kā caur ierasto platleņķa bildi.

Fakts, kas liecina par labu Ksavjē Dolana ģenialitātei, filmas Mommy mainīgā atmosfēra – no psihotiskas sadzīviskas drāmas līdz humora pilnai atsaucei uz Home Alone un no intensīvas ziepju operai līdzīgas dialogu struktūras līdz pat sirdi plosoša bezkompromisa mīlestības atainojuma, šeit sadzīvo kopā pilnīgi organiski. Citkārt un cita režisora šādas izvēles veidotu absolūti bezjēdzīgu putru, bet Mommy gadījuma viss ir izlīdzsvarots un, ja tā var izteikties, līgans.

Vērtējums: 5 / 5

.