Gumijas supervaronis Brūss [filma: A Good Day to Die Hard / Cietākais Rieksts]

A-good-day-to-die-hard-poster_003

Atkal un atkal ir jāsecina, ka Holivudai nekas nav svēts, redzot kaut mazāko peļņas avotu, tā darīs visu, lai iegūtu saskatīto naudu un tādējādi procesā sačakarētu teju visu labo, ko pati iepriekš radījusi. Te pat nav runa par nebeidzamajiem turpinājumiem, kuros vairs nav jāmeklē loģika tēlu un sižetiskajā attīstībā, bet gan jāuztver kā filmu sērija par večiem ar smukām un ātrām mašīnām vai bojeviks par veciem krutiem onkuļiem vai spiegu gabals par Meta Deimona identitātes meklēšanu (kurā vairs nav paša Meta Deimona) vai jauno laiku Džeimsa Bonda daudzsērijfilma ar Tomu Krūzu un to pašu lokšāvēju no Avengers, kas ir arī Meta Deimona identitātes meklēšanas filmā (kurā, atgādināšu – paša Meta Deimona vairs nav). Man vairāk ir žēl, ka radītās spriedzes filmu leģendas, kuras tik daudzi mīlēja un bieži vien spēja iztēloties kā reālus tēlu, nu tiek kariķētas, parodētas un pārveidotas līdz nepazīšanai, atstājot vien tēla vārdu vai filmu sērijas nosaukumu, kaut no orģināla nav pāri palicis ne kripatiņas. un jaunradītais ir necienīgs nest šo vārdu.

 

Jai-courtney-and-bruce-willis-in-a-good-day-to-die-hard-2013-movie-image

Šoreiz uz iznīcinošā operāciju galda tiek likta Die Hard filmu sērija. Filmas, ar kuru palīdzību Bruce Willis tā pa īstam iemirdzējās kā superzvaigzne ar izskatu, kas nav raksturīgs tipiskam skaistulim, bet atbruņojošo nu jau zīmola cienīgu smaidiņu (te visi atceramies par Sobieski vodkas reklāmām). Divdesmit piecu gadu laikā lielā daļā no aptuveni deviņdesmit lomām, atveidojot lāga zellim stipri līdzīgus tēlus, kas mūžīgi iekuļas nepatikšanās, John McClane jeb Bruce Willis būtu bijis jāsaprot, ka tikai viņa sejas parādīšanās kinoekrānos kādā kārtējā bojevikā vairs nesniedz to pašu efektu kā iepriekš. Jau tā kā būtu jāpieliek lielāki pūliņi, lai izpatiktu un padarītu savu klātbūtni kaut nedaudz interesantāku. Piemērus nav tālu jāmeklē paša neseno filmu sarakstā – uzaudzē garu bārdu un uzvedies bērnišķīgi spītīgi kā filmā What Just Happened, kā arī, tērpies līdz ceļiem garās zeķēs, mēreni, bet regulāri papsiho  kā filmā Lay Your Favorite, vai pavisam vienkārši – ar  uz sānu sasukātiem matiem un hipsterīgām brillēm uz deguna atveido saldsērīgu iemīlējušos policistu kā filmā Moonrise Kingdom. Ja tā padomā, tas ir tik vienkārši. Tikai nevajag sagraut savas aktiera karjeras pamatu pamatus. Tas ir necienīgi pret pašu sevi.

2225

Bet ko nu vairs, viss jau ir nodarīts. Ja Die Hard filmu sēriju gods sagrīļojās pēc ceturtās daļas filmas ar teikumu nosaukuma vietā – Live Free or Die Hard, kas, kaut būdama diezgan atšķirīga no priekšgājējām savā “šaujam un laižam” principā, vēl spēja saglabāt jautra blīkšķa iespaidu, tad filma ar kārtas numuru pieci un skumjo, bet ilgu pilno, nosaukumu A Good Day to Die Hard ir liels kauna traips visiem, kas bijuši iesaistīti tās veidošanā, un necieņas izrādīšana pret jebkuru, kas noskatīsies to.

A-good-day-to-die-hard

Die Hard 5 jeb ar latviskoto nosaukumu Cietākais Rieksts ir tukša filma, kuras sižets izsakāms vienā diezgan īsā teikumā. Tā ir pavirša pret jebkādām (sižetiskajām, tēlu, dislokācijas) detaļām. Bet ar to sirgst daudzas spriedzes filmas, vēl jo vairāk, ja notikumu vieta ir Krievija. Man šķiet vistrakākais, ka tā degradē Average Joe, urbānā kovboja John McClane a.k.a. Brūču Viļa tēlu no sūra, bet krietna policista ar pajukušu ģimeni, par gumijas supervečuku, kas kūleņo Kamaz kravas mašīnas avārijā, vismaz pāris reizes dabū pa purnu ar automāta laidni, no helihoptera izkrītot triecas cauri stikliem un lec no daudzstāvu ēkas toksiskos baseinos, bet beigās tikai mazliet šur un tur asiņo un drusku pieklibo.

Good_day_to_die_hard_1_

Man par lielu nožēlu Cietākais Rieksts ir arī vizuāli nepievilcīga filma. Pēdējos gados novērots,  ka švakām filmām piesaista vai nu standarta vaidotājus, kas nodrošina labu bildi (Gone, The Expatriate) vai interesantu pieeju (Transit, Universal Soldier: Day of Reckoning), taču šajā pat potenciāli interesantas auto pakaļdzīšanās ainas tika tik haotiski sagraizītas, ka atgriešanās tikai pie trīcošās un šūpojošās rokas kameras, ar kā fokusu meklējošo straujo zoom efektu, jau šķita diezgan laba filmēšanas maniere.

Mv5bmtm4njazmjq3mf5bml5banbnxkftztcwodazmdk5oa

Lai arī piektais Rieksts ir visīsākā šo filmu sēriju filma (97 minūtes), tajā nepamet sajūta, ka laiks tiek izmisīgi (un nemākulīgi) vilkts garumā un, lai filma nesastāvētu tikai no bezjēdzīgām un pārsvarā garlaicīgām apšaudēm un sprādzieniem, tiek papildināta ar it kā ģimeniskām un sirdi sildošām frāzēm, kuru laikā ir jokaina sajūta, jo nav vēlēšanās dzirdēt nedz šos kokainos un brīžam pat kā Google Translate ģenerētos dialogus, nedz redzēt kārtējo sprādzienu, pavadītu ar desmit minūšu automātu apšaudi.

03-jpg_185252

Visu filmu pavada jautājums vai tas viss bija vajadzīgs un vai patiešām kāds no tā guva kādu prieku. Kā arī nespēju neievērot, ka vēroju kaut kādu Fastlane un Alarm für Cobra 11 – Die Autobahnpolizei seriāla mutāciju, kas tiek filmēta pēc inerces, bez jebkāda entuziasma un iesaistīto personu motivācijas. A Good Day to Die Hard ir tik slikta, ka jau klāt visam citam nožēlojamajam, ir sajūta, kā multimiljonu improvizācijas skeča uzdevuma izklāstā – Max Payne režisors, Hitman scenārists, kaut kāds jaunais aktierītis, Bruce Willis (ne tuvu ne John McClane), viss notiek Maskavā, pie Černobiļas atomelektrostacijas… nu Krievijā, ai apmēram kaut kur tur, nu Jūs sapratāt. Jums jāapšauj visi. Aiziet!