Izrēķinātais trilleris [filma: Argo]

argo-poster

Pēc pirmās Bena Afleka režisētās filmas Gone Baby Gone valdīja neliels šoks par nedaudz pabalējušā aktiera spēcīgo pieteikumu režijas lauciņā, pēc otrās filmas The Town veiksmes, viņš pierādija, ka nav nejaušība un one hit wonder, bet gan piezemēta, aprēķina pilna un klasiska kino veidotājs ar izteiktām lielrežisoru raksturojošām pazīmēm. Manuprāt, retajam bija šaubas, ka Ben Afleka trešais pieteikums režisora krēslā būs mazāk kvalitatīvs un saistošs trilleris.

 

Uz visapkārt dzirdamā gaviļu fona un Oskara balvu solījumiem man rodas pretreakcija un vēlme tomēr norādīt, ka neskatoties uz ārkārtīgi kvalitatīvi veidota produkta rezultātu, es saskatu būtiskus iebildumus, lai šo darbu neuzskatītu personīgās ieinteresētības un talanta sintēzi,  bet vairāk kā aprēķinu.

 

Lai arī Argo ir izveidota ļoti precīza septiņdesmito gadu vide un cilvēku ģērbšanas stilam nav kur piesieties, kā jau daudzās vēsturiskajās filmās, daļa aktieru neizjūt vidi, bet izskats traucē. Nerodas organiska saplūšana. Mati šķiet parūkas, ūsas un lielās ragarāmja brilles kā joks. Turklāt Bens Afleks ar ataugušiem matiem un bārdu man nevienā mirklī neļāva noticēt viņa tēlām. Arī papildstāsts par izjukušo ģimeni bija kā ar līmlapiņu piesprausts kopējam filmas stāstam.

 

Kā arī, nezinot patiesos vēsturiskos notikumus, uz kuriem balstīta šī tik amerikāniskā un patriotiskā filma, man netraucēja skaidri redzēt filmas karkasu. Ļoti labi varēja paredzēt, kad kāds savārīs mēslus, kad kādam nepaveiksies un kad radīsies kāda neparedzēta ķibele, kas pēdējā mirklī būs atrisināta. Teiksiet šie elementi ir katrā trillerī vai spriedzes filmā. Jā, piekrītu, bet šeit pazudis būtisks elements – līdzpārdzīvojums un ticamība. Kā zināms atsvešinātība un personīgais vēsums var sabojāt pat izcilas filmas. Un tieši tas arī manā gadījumā notika. Argo ir izcila filma, bet elementi, kas to par tādu padara ir bezkaislīgi, gandrīz metodiski. Septiņdesmito gadu filmās bieži manītais depresīvisms un vēsums mūsdienās nenostrādā, katrā ziņā ne pēc tās pašas formulas. Varbūt precīzās vides un aktieru paskatam, kas eleganti papildināti ar tā laikam tv pārraidēm, vajadzēja arī filmēšanas manieri izvēlēties tuvāku tā laika filmās izmantotajai, jo modernais 360 grādu (vai tuvu tam) kameras apskriešana ap galvenajiem varoņiem katrā otrajā (pārspīlēju) ainā man traucēja  un šķita nevajadzīga. Par daudz seju tuvplānu, kas uz beigām jau atgādināja seriālus vai kādas bēdīgi slavenas filmu sērijas filmēšanas manieri.

 

Šķiet, ka Bens Afleks bīstami ar šo filmu iesācis iet pa Klinta Īstvuda režisora taciņu, kur viena pēc otras top pamatīgas, precīzas, vizuāli nevainojamas filmas par pārsvarā amerikāņiem tuvām tēmām, uz kurām pēc kāda laika atskatoties, būs skaidri redzama vēlme izpatikt Oskaru dalītājonkuļiem. Attiecīgi, izteikta vēlme gūt augstākos atzinumus, bet ne izstāstīt tieši tos stāstus ar tieši savu īpašo tvērienu – neskatoties vai tas iemantos masu atzinību.