Jezga ap pilsētas puiku [filma: Mammu, es tevi mīlu]

Mammu poster RGB

Diezgan muļķīgi, bet fakts – labu laiku pēc filmas noskatīšanās, es nevarēju sakārtot savas domas par redzēto. Tikai nākamajā dienā, vēlreiz pārlasot kādu preses relīzi par filmas iznākšanu uz Latvijas kinoteātru ekrāniem un dalību Berlīnes kinofestivālā, pamanīju informāciju par tās dalību tieši bērnu un jauniešu filmu sadaļā. Jauniešu filmas, protams, ir diezgan stiepjams jēdziens, bet, pēc šīs jauniegūtās informācijas piefiksēšanas, domas par filmu kļuva diezgan skaidras.

Neskatoties uz reālistisko notikumu atainojumu, filma Mammu, es tevi mīlu nav liekama gluži blakām Gus van Sant Paranoid Park vai Larry Clark filmai Kids. Pat ne tādēļ, ka jauniešu vecumi šajās filmās nedaudz atšķirās, bet gan filmas noskaņas dēļ. Nosacīti noskaņas ziņā tā ir tuvāk Jean-Pierre Dardenne un Luc Dardenne filmai The Kid with a Bike, bet tīri pēc sižetiskās līnijas tā ir klasiskās franču filmas, šedevra The 400 Blows līdziniece.

Kvalitātes ziņā Mammu, es tevi mīlu ir ļoti līdzīga Jāņa Norda iepriekšējai filmai Amatieris. Joprojām šur tur ir manāms latviešu kino klupšanas akmens – samāksloti teksti. Bet tikai šur un tur, turklāt, ja tas nebūtu tik bieži manāms vienaudžu sarunās skolā, tad vispār nebūtu pieminēšanas vērts. Iespējams filmēšanas laikā to vajadzēja pamanīt un vairāk fokusēties uz divu galveno puiku saspēli. Starp viņiem saspēle ir tik organiska, ka nekaitē pa kādam lamu vārdam un žargons tikai efektīgi pastiprina reālistiskumu.

Jau minētie, mazliet biklie filmas momenti piemirstas, kad filma pilnībā pievēršas vidusmēra puikam Raimondam. Tieši Raimonda tēls ir filmas centrs un, ja tā var teikt, vides noteicējs. Cēsinieks Kristofers Konovalovs atveidojot problēmās nonākušo Raimondu ļoti precīzi rada to sajūtu, kuru bērnībā ir piedzīvojis teju ikviens. Kad kāds sīks notikumus, sastrādātais nedarbs vai aušība jāpaskaidro vecākiem, bet, baidoties no soda, bērna prātā tas gluži vai materializējas par mazu pasaules galu. Daži no mums, neziņā kā risināt šo problēmu, nogaidīja un tā kaut kā pati atrisinājās, bet citi, gluži kā Raimonds, ķērās pie pierādījumu iznīcināšanas. Soli pa solim, notikumi attīstās līdz brīdim, kad to iniciators vairs nespēj nedz slēpt melus, nedz kontrolēt to attīstību. Tas ir moments, kad lielākā daļa nonāk pie lēmuma atzīties grēkos un saņemt sodu. Bet, lai filma būtu interesantāka, Mammu, es tevi mīlu mums piedāvā notikumu attīstību, kad, līdzīgi kā jau minētajā The 400 Blows galvenais varonis Antoine, arī Roberts nolemj samilzušo problēmu iespaidā atstāt mājas.

Vietējā mērogā jaunākā Jāņa Norda filma pilnīgi noteikti NAV produkts par ko būtu, nu jau, diemžēl ievazāts jau kā nelāgs ieradums, JĀKAUNĀS vai jāšausminās. Gluži otrādi, režisors ar otro pilnmetrāžas darbu nostabilizē savu stilu un precīzi nodefinē, ko no viņa var sagaidīt arī turpmākajos darbos. Kaut filma nepiedāvā izteiktu vizualitāti vai atmiņā paliekošu bildi, kā tas bija ar Jura Poškus filmu Kolka Cool un Aika Karapetjana filmu Cilvēki Tur, tā ļoti precīzi rada Rīgas ielu sajūtu, pilsētas puiku ikdienu, mazos un varbūt ne tik mazos nedarbus, priekus un to mijiedarbību ar ģimenes dzīvi, vecāku ikdienu, to audzināšanas metodēm, pacietību un neizmērojamo, beznosacījumu mīlestību pret savām mazajām atvasēm.