Kokteilis “Tarantino” [filma: Django Unchained / Atsvabinātais Džango]

Django-unchained-poster

Režisors Tarantino pilnīgi noteikti ir iemīlējies un akli tic scenāristam Tarantīno, to nu es varu droši apgalvot, un piekritīs man daudzi. Bet lai cik ļoti es to negribētu atzīt, dažkārt attiecībā pret skatītāju, tas ir slikti. Pirms sāksiet spļaudīties, es paskaidrošu.

Django-unchained-movie-stills_458011

Neapšaubāmi Quentin Tarantino ir unikāls scenārists, kas dialogiem jau no savas pirmās pilnmetrāžas filmas  piešķir pat lielāku nozīmi nekā notikumiem (filmā Reservoir Dogs nav sevišķi daudz faktiskas darbības, tēli atspoguļoti un notikumi “salīmēti” balstoties uz dialogu saturu), un tas nav manījies līdz pat šai dienai. Tarantino filmu dialogi ir fenomenāls veids, kā tiek atspoguļotas tēlu īpašības, runas stils un ķermeņa valoda, to dziļākās dusmas, vai paskaidrota vissīkākās detaļas nozīme kaut kādā procesā, tādejādi kā ar knipja skaņu liekot skatītājam saprast, kas par tipiņu viņš ir.

Django-unchained-leonardo-header-image

Arī kā režisors viņš ir tikpat neatkārtojams (kā zināms daudzi ir mēģinājuši atdarināt viņa stilu), un ar katru reizi jeb filmu tik familiāri pārsteidzošs, ka jau kuro reizi, kaut man nepatīk šis termins, nākas atzīt – viņš ir ģēnijs. Katra viņa filma ir notikums un spilgts ceļojums kino pasaulē, kas dažbrīd ir šķebinoši patiess un skatienam nepatīkams, bet nekad mulsinoši reālistisks. Vienmēr paliek šis kino un lomas faktors, kas it īpaši Tarantino filmās, ir būtiski nepieciešams.

Django-unchained07

Atgriežoties pie Tarantino kā režisora un kā scenārista attiecībām, jāatzīmē, ka ar “skatītājiem” es neesmu domājis fanus. Gluži vienkārši fani ir fani un, neskatoties uz vispārējo kvalitāti, vienmēr nepamatoti augsti vērtēs elka sniegumu. Jebkuras izdarbības, kas citkārt būtu uztveramas par paštīksmināšanos, atkārtošanos un nevajadzīgi ilgu vilcināšanos detaļu izklāstā, tādejādi zaudējot filmas ritmu, tiem būs vēl viena minūte “kopā” ar elku. Un to var ļoti labi saprast, bet man gribētos atzīmēt, ka šim nolūkam ir domātas īpašās filmas versijas ar piezīmi “director’s cut” aiz filmas nosaukuma.

Sam-jackson-django-unchained-scowl

Lai arī jaunāko Tarantino veikumu Django Unchained uzskatu par kārtējo meistara apskaužamās detalizācijas un stilu kokteiļa spēju savaldīt demonstrāciju gandrīz perfektā un tikai sev raksturīgā, drāmas, komēdijas un lēnīgas spriedzes stāstā, jāatzīst, ka filmas kinoteātru versijas pilnīgi noteikti varēja būt par kādām divdesmit minūtēm īsāka. Django Unchained laikā ik pa brītiņam varēja manīt, manuprāt, neveiklas ainu montāžas sekas, kas tikai pastiprināja dīvaino sajūtu, ka, lai arī filma ir par garu, saturiski tā ir nedaudz par īsu – katram tēlam ir plašs background, kas manāmi apgraizīts un ik pa laikam manāmi rada tādu kā ieskicējuma sajūtu. Varbūt te būtu lieti noderējusi pamatīga diskusija starp režisoru Tarantino un scenāristu Tarantino, un varbūt rezultātā filmas kinoteātru versijā varēja atteikties no kāda tēla vispār.

Django-review-jpg_190335

Runājot par Django Unchained aktieru sastāvu, te Tarantino filmām raksturīgi nemainīgi viss ir perfekti. Nekad neesmu manījis, ka režisors ar aktiera izvēli būtu nošāvis garām. Tā arī šeit no dažnedažādiem verga Django lomas kandidātiem (Will Smith, Idris Elba, Michael Kenneth Williams ) izvēlētais Jamie Foxx, lai arī man nebūtu pirmā izvēle, ir izteiksmīgs badass nēģeru nīdēja tēla imitētājs, pašaizliedzīgs savas sievas atbrīvotājs un pārdzīvoto ciešanu atriebējs (kas tā būtu par Tarantino filmu bez atriebības), tad šarmantais un mutīgais atlīdzību mednieks, dakteris Schultz (paša Tarantino atklātais, nu jau Holivudas zvaigzne), vienmēr nevainojamais Christoph Waltz, gandrīz katrā Tarantino filmā esošais Samuel L. Jackson spilgtā pretīga un īgna nēģeru nīdēja (!) lomā un protams vislielākā (šeit nedomāju aktiera statusu Holivudā) Django Unchained zvaigzne Leonardo DiCaprio, kas, šķiet, savā pirmajā, atļaušot to tā dēvēt, komēdijlomā atveidojot nežēlīgu vergturi un kaislīgu mandingo cīņu cienītāju Calvin Candie, pretīgumā ir tikpat pievilcīgs, kā, piemeram, Skyfall ļaundaris  Javier Bardem.

Django-unchained-31

Neklausieties visus īgņas, kas Django Unchained dēvēs par režisora meistarstiķu atkārtošanās iemiesojumu un teju garlaicīgu, viekārši labu kino. Nenoliedzot, ka tur ir daļa taisnības, jo praktiski jebkurš režisors strādā ar sev raksturīgu rokrakstu, kuru no filmas filmā var atpazīt un tādejādi arī dēvēt kā atkārtošanos, pēc Django Unchained noskatīšanās ir tāda kā īpaša notikuma un mazliet svētku sajūta, kas rodas no atkaltikšanās ar patīkamajām emocijām un gaidītā rezultāta materializēšanās. Arī nežēlīgums un asiņu daudzums filmā ir diskutabls un dažādi uztverams apstāklis, jo, manuprāt, nevienā brīdī kāda tēla nāve vai asiņu sļakata, gluži kā Coca Cola reklāmās, nav bez komēdijas elementa. Vienalga, vai tā ir pārspīlēta kādas klasiskas filmas sumināšana, one-liner joka piedēklis vai ironija par kaut ko mietpilsonisku, smaids no sejas nepazūd.