Kosmosa luga [filma: Gravity / Gravitāte (Gravitācija)]

Gadiem ejot, kinematogrāfs mums ir piedāvājis tik ļoti daudz stāstus par ceļojumiem kosmosā, ka kaut kādas (kaut vai fiktīvas – kino pasaules, kurai ir maza vai nekāda saistība ar īstenību) realitātes vai satraukuma sajūtas ir diezgan grūti sasniedzamas emocijas. Katrā ziņā – ja arī ir, tad šis satraukums vai spriedze diezvai ir saistīta ar jelkādām, sauksim tās par kosmiskām, izdarībām.

 

Visbiežāk jau kosmisko kinovīziju veidotāji aizraujas ar kādas planētas izpēti un tai sekojošo notikumu attainojumu. Tajos visbiežāk parādās kāds visa dzīvā iznīcības kārs mošķis vai neizskaidrojams spēks, kas… nu jā, arī iznīcina nīkuļus – cilvēkus. Kā arī tāds kā kosmisko piedzīvojumu filmu minimums ir viena vai vairāku kosmosa kuģa komandas psihishā stāvokļa strauja pasliktināšanās. Protams, arī nekur tālu nav jāmeklē savstarpējā ķildošanās, dzīšanās pēc risinājuma patērējot pēdējos skābekļa krājumus, un bez maz vai kosmonautu darba pienākumos ierakstītā, bieži vien patrulā, varonība.

 

Arī pirms pāris dienām noskatītā, pavisam svaigā, filma Europa Report (kārtējā šī žanra klišeju atmurgotāja) tikai apliecināja, ka režisori šajā žanrā vairs neatklāj neko jaunu. Tikai atkārto jau citur redzēto. Mēģina uzprišināt šādas tādas vecās kosmosa baisuma idejas (kā piemēram filma Apollo 18, veidota pilnībā found footage stilā, spēra mazu solīti tālāk (nosacīti) jau minētajā kosmosa mošķu un neizskaidrojamo spēku virzienā), šo to pieliek kosmosa šizofrēnijas idejām (Sam Rockwell solo loma Duncan Jones filmā Moon) un veido veco, labo, gaužām vienkāršo, spriedzes kino (Pandorum, Sunshine) un cer, ka uzstādijums “viss notiek kosmosā” skatītājiem radīs kādu īpašu pievienoto vērtību. Nezinu kā citiem, bet domāju, ka līdzīgi kā man – kosmosa kuģu dekorācijas vairs neizraisa nekādas īpašu satraukumu un jebkuras ar kosmosu saistītas filmas asociējas ar to popularitātes pirmsākumiem: filmām Alien un 2001: A Space Odyssey.

 

Jau minēto iemeslu dēļ un kopš sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, kad kosmosa izpēte jebkuram cilvēkam saistījās ar kaut ko nozīmīgu un pasauli mainošu, ir pagājis krietns laiks un kosmonauti vairs nav… suņi un tie, kuri uzkāpj uz Mēness, parastajam cilvēkam interese par tur augšā notiekošajiem pocesiem ir noplakusi līdz minimumam. Atklājumi, detaļas kādā zināmā faktā vai labojumi iepriekš it kā zināmām lietām interesē tikai saujiņai cilvēku – ir zudis kosmosa, kā jaunuma, satraukums. Ir milzīgs risks veidot filmas par kosmosu, kurās nav nedz vēsturisku notikumu atainojums, nedz tajās ietilpst kāds no šī žanra klišejām, kuras ir drošs gājiens un it kā nostrādā.

 

Bet tādēļ jau ir, nebaidīšos šī vārda, ģeniāli režisori, kuru paveikto kino jomā, atceras gadu desmitiem, raksta grāmatās un gluži kā jau pieminētos kino pieminekļus, Stenlija Kubrika un Ridlija Skota filmas, nav izdevies pārspēt nevienam vēl šobaltdien. Domāju tieši šāds liktenis piemeklēs arī meksikāņu režisora Alfonso Cuarón (Great Expectations, Children of Men) meistardarbu Gravity.

 

Senā patiesība – viss ģeniālais ir vienkaršs, pierādās arī šajā filmā. Gravity sižets ir izstāstāms vienā teikumā. Medicīnas indženiere (Sandra Bullock) un pieredzējis kosmonauts (George Clooney) cīnās par izdzīvošanu kosmosā pēc negadījuma, kas tos atstājis kūleņot nekurienē. Tik vienkārši un tik šausminoši vienlaikus. Turklāt, George Clooney ekrāna laiks ir pietiekami mazs, lai Gravity varētu mierīgi dēvēt par Sandra Bullock solo filmu. Tātad filmas vienkāršība un lakonisms ir vēl spēcīgāks nekā no filmas reklāmas materiāliem varēja noprast.

 

Bet nebaidieties no šī askētisma un neklausiet tos mūdžus (izteikti paviršs skatītājs un lēta popkorna kino kampēji vai gluži vienkārši gaidas par filmu bija vērstas uz citiem tās aspektiem), kuri apgalvo, ka filmā nekas nenotiek, tā ir garlaicīga un 3D efekts nav redzams. Ar savu aptuveni 800 kino stundām gadā pieredzi varu jums galvot, ka Gravity ir viena no spriedzes un satraukuma pilnākajām filmām pēdējo gadu laikā. Šķiet, ka kaut kādu līdzīgu sajūtu kokteili, kādu skatoties piedzīvoju filmas Gravity laikā, pēdējos reizi biju sajutis režisora Paul Greengrass filmas United 93 (skatījos pirms kādiem 3 gadiem) laikā. Tā ir ļoti īpaša, pat unikāla, sajūta, kad skatītājam praktiski viss apkārtējais apstājas, kļūst nebūtisks un viņu pilnībā pārņem kino uzburtā pasaule.

 

Ja režisoram ir izdevies ar savu radīto pasauli skatītāju aizraut tik ļoti, ka konkrētā sižeta iespējamās nepilnības, šaubīgie momenti un acīmredzamie dramatiskā kāpinājuma momentu ielikņi viscaur spriedzes pārpilnajos notikumos šķiet kā vienots organisms, darbs ir paveikts godam. Un ticiet man, par spīti nepārtraukti augošajam kinolentu daudzumam, tas gadās arvien retāk.

 

Pateicoties tehniski nevainojami uzfilmētajiem notikumiem, kā jau tas ik pa laikam gadās, arī notikumu lokācijas kļūst par pilnvērtīgu filmas tēlu. Filmā Gravity kosmoss, tā neizmērojamais apjoms, melnums, tukšums un galu galā nāvejošais skaistums ir izcils ļaunais tēls ar kuru notiek cīkstiņš visas filmas garumā. To, vai ir iespējams to pieveikt, uzzināsiet paši. Apmeklējot kinoteātri, pēc iespējas lielākā zālē un pēc iespējas labākā 3D aprīkojumā, jo šī nu vienreiz… nē, pirmo reizi ir filma, kuras 3D ir ar to izpildījumu, kuru mums jau gadiem gudrie un/vai naudas kārie vīri skaidro kā 3D efektu, kas sniedz filmai, stāstam pievienoto vērtību.

 

Vēl tikai painformēšu, ja nu kādam joprojām pēc filmas noskatīšanās būs sapnis reiz kļūt par kosmonautu, jo zinieties skaisti un nekas tam nelīdzinās, iesaku izlasīt šos sešus iemeslus, kāpēc kosmoss ir reāla elle cilvēka organismam. Bet visiem, kuriem vēl priekšā pirmo reizi izdzīvot līdzi šai kosmosa ludziņai, kura kino vēstures lapaspusēs būs ierakakstīta pavisam netālu no jau zināmās klasikas, maziņš ieteikums, pirms filmas neiegādājieties popcornu un dzērienu. Pirmkārt, nebūs kad to patērēt, otkārt, jūs ļoti (ļoti) traucēsiet citiem. Šoreiz to saku pavisam nopietni.

5 stars