Krāšņais un dekoratīvais teātris [filma: Anna Karenina]

Anna-karenina-quad-poster

Tas, kas trūka iepriekšējai Ļeva Tolstoja romāna Anna Kareņina ekranizācija, ir krāšņums un manierisms. Tā atzinīgi izstāstija stāstu, bet tas arī viss. Tajā nebija jūtama intriga, kaisle, nodevība vai savaldīšanās un vīra ieturētība. Varbūt tas kaut kādā dīvainā kārtā pazuda lielajā centībā atveidojot krievisko dabu un uzvedību, bet varbūt pavisam vienkārši – veidojot krievu traģēdiju pēc Holivudas mīlas stāstu šabloniem, cik nu tur viņus ir iespējams pielietot. Nezinu, bet atšķirībā no Joe Wright šīgada versijas, režisora Bernard Rose 1997. gada versijai, ar Sophie Marceau kā Annu Kareņinu un Sean Bean Vronski lomā, nebija īpaša tvēriena jeb rozīnītes.

1681941-poster-1920-anna-karenina-director-

Pirmais lielais paldies jau jāsaka, ka filmā necenšas runāt krievu valodā, kas akurāt vienmēr ir neveikli un mūsu platuma grādos, labākajā gadījumā, uztverams ar smaidu sejā. Ja filmā dzirdama krievu valoda, tad tā vienmēr ir kāda fona saruna ballē vai atsevišķi izsaucieni dzelzceļa stacijā. Šķiet, tas ir visveiksmīgākais risinājums, uzreiz aiz režisora James Gray filmās manītās “katrs runā savā dzimtajā valodā” metodes, tādejādi radot diezgan organisku vidi, un, manuprāt, pat spēcīgāk izceļ vēlamo. Britu aktieri – režisora, Joe Wright mīlule Keira Knightley, nu jau, nekautrēšos saukt, lielaktieris Jude Law and Kick-Ass censonis Aaron Taylor-Johnson šajā Anna Kareņina ekranizācijā ir atmetuši arī bezjēdzīgo dzīšanos pēc krieviskuma atveidojuma un uzsver tikai dižciltīgo izcelsmi, atstājot nacionalitāti un lokācijas nianses blāvam fonam – tīri ķeksītim.

5663-d043-00374-jpg_171926

Kā jau no reklāmas var saprasts, šīgada Annas Kareņinas ekranizācija ir krāšņs un dekoratīvs stāsts. Bet tas, ko no treilera tā īsti neuztversi, ir filmas, manuprāt, būtiskākā nianse – interesantā dekorāciju maiņa, mainoties ainu lokācijas vietām. Filmā, atklāti demonstrējot teātra skatuves mehānismu darbību, mainoties ainu fonam, rekvizītiem, apgaismojumam un aktieriem pārvietojoties telpā kā horeogrāfiski precīzā dejā, mums, kā pa pieri iesitot, tiek akcentēta bagātnieku dzīves spozmes un glamūra dekoratīvā daba, kur viss nav tā, kā izskatās un ka patiesībā šie, šķirās sagrupētie, cilvēki ir tikpat sekli vai lieli aprunātāji kā citos sabiedrības slāņos, tikai tēmas citas.

Anna-karenina-movie-image-keira-knightley-1

Filmas notikumiem ritot, man par lielu nožēlu šī demonstratīvā dekorāciju maiņa un teātra vides simulācija pamazām rimstas un kļūst daudz nemanāka. Tādejādi sasaucoties ar notikumu intensitātes maiņu, kur prožektoru gaismas un greznas balles ar dejām un dzīvo mūziku, nomaina estētiski tik pat baudāmas dekorācijas – jau mierīgākos krāsu toņos. Man personīgi šķiet, ka notikumu virpuļa atslābums un to straujā nomaiņa pret emocionālo sasprindzinājumu, kas valda starp grēkāžiem un nosodošo sabiedrību, un vēlāk arī starp Annu un Vronski, varēja būt efektīvi papildināta ar šo aktīvo un uzsvērto fonu maiņas procesu, bet režisors bija lēmis citādāk. Vairāk balstoties uz stāsta orģinālo intonāciju. Diemžēl, tas man laupīja filmas pirmās daļas pārsteiguma sajūtu un sajūsmu par filmas vizuālo risinājumu, un nemanot aukstsirdīgi gaidīju, kad filmas izskaņā atkal ekrānā parādamies skaisti apledojušais vilciens.

Anna-karenina-picture02