A Most Violent Year Krusttēva atspulgā

Režisors J.C. Chandor ir radījis tikai trīs filmas, bet jau tagad ierindojams pie vieniem no talantīgākajiem režisoriem, kādi šobrīd strādā. Viņa debijas filma Margin Call – stāsts par pasaules finanšu krīzes epicentru, finanšu kompānijas galvenā biroja noritošo notikumu virknējumu, kas vizualizēja ekonomikas burtiski plīšanu pa vīlēm. Režisora otrajā filmā All is Lost, kur pretēji debijai, ekrānā parādās tikai viens aktieris – vecmeistars Robert Redford, J.C.Chandor nodemostrē savu bezbailību izmantot klusumu kā pilnvērtīgu dialogu ar skatītāju. Ir acīmredzams, ka režisors savu skatītāju uzskata par vērīgu un pacietīgu. Tas redzams arī viņa jaunākajā filmā A Most Violent Year.

Lai arī tīri virspusēji jaunākā filma nav tik dziļi konceptuāls darbs kā divas pirmās, A Most Violent Year sevī slēpj spēles ar skatītāja pieredzi kinopasaulē. No stāsta viedokļa tā nevēsta neko jaunu. Katrā ziņā neko jaunu krimināldrāmu jomā. Filma nav paredzēta tiem, kuri vēlas gangsterdrāmu ar atklātu un nežēlīgu emocionālu un fizisku vardarbību, bet gan tiem, kuri jau zināmos kino apveidos vēlas ieraudzīt jaunas nianses.

Nu, piemēram, jau filmas noformējums un astoņdesmito gadu Ņujorkas ne tik ļoti tīrā biznesa pasaules ainava ir tik perfekti veidots, bet tik ļoti pazīstams no septiņdesmito gadu Lumet/Mamet/Coppola filmām. Tā arī galvenās lomas atveidotājs, nu jau viena no spožākajām kino zvaigznēm… un pieprasītākā arī, Gvatemalā dzimušais aktieris Oscar Isaac filmā A Most Violent Year gan izskata ziņā, gan viņam pretim nostādīto problēmu, kas saistītas ar biznesa-impērijas būvēšanas pienākumu un ģimenes prioritārumu visā šajā procesā, tik ļoti atgādina Al Pacino no The Godfather.

Bet pretēji šķietamajai kopēšanas manierei J.C.Chandor filma ir patstāvīga un unikāla. Ar zināmiem elementiem tā žonglē tik meistarīgi, ka to atpazīstamība netraucē. Tieši otrādi –  familiaritāte un lēnais filmas gājums, kurā vairāk paliek nepateikts nekā pateikts, pateicoties fascinējošai jūtami smagajai atmosferitātei un nemanāmi kāpjošai spriedzei veido pilnīgi svaigu skatījumu uz jau noplukušo gangsterdrāmu/trilleru žanru. Šeit visur citur nodrillētie personāži šķiet dzīvi un unikāli, nu tādi, kādiem tiem būtu jābūt. Visas problēmas tik ļoti saspīlētas, cik tām būtu jābūt, ja ar tām saskartos dzīvi cilvēki.

Nobeigumā tikai vēlreiz uzslavēšu filmas galveno vizuālo meistaru – operatoru Bradford Young, kura kontā ir tādas vizuālie “kārumi” kā Restless City un Pariah, pagājušā gada Ain’t Them Bodies Saints un šīgada Selma. A Most Violent Year pārsvarā filmēta vidējā plāna vai platleņķī, ļaujot skatītājam uzsūkt tēliem apkārt esošo vidi, turklāt šis piegājiens rada ļoti pamatīga kino sajūtu. Filmā esošās tilta apšaudes un pakaļdzīšanās caur neapgaismoto tuneli ainas vispār, manuprāt, ir spriedzes, kas necieš no rokas kameras paviršuma un neglītās bildes, ainu paraugstunda.

Jau tagad nevaru sagaidīt, ko šis režisors liks mūsu priekšā kā savu ceturto darbu režisora krēslā.

Vērtējums: 5 / 5