Logana Japānas piedzīvojumi [filma: The Wolverine / Vilknadzis]

 Nezinu, kas vainas studijām, lielvīriem, režisoriem un scenāriju tapinātājiem, ka līdz šim nevienam vēl nav izdevies izveidot filmu par Mr. Logan, Wolverine jeb Vilknadzi, kas adekvāti pārnestu komiksu Wolverine tēlu uz lielajiem ekrāniem. Iespējams esmu lasījis pārāk maz komiksu par Wolverine gaitām vai ir sakritis tā, ka manis lasītajos komiksos Wolverine iepazīts stipri raupjāks, īdzīgāks un ekspresīvāks nekā filmās redzētais.

Lai arī Hugh Jackman Wolverine tēlu ir atveidojis (nu jau septiņas reizes) visvairāk reizes kā jebkurš aktieris kādu komiksa varoni un viņam atļautajos rāmjos tas ir ļoti atbilstošs un iespaidīgs sniegums, jāatzīst, ka nekad vēl nav bijusi sajūta, ka “jā, tas ir īstais Wolverine”, katrā ziņā ne ilgāk par kādu atsevišķu ainu vai sulīgu frāzi.

Manuprāt, ar Wolverine ir līdzīgi kā ar citu Marvel plēsoņsupervaroni – Hulk. Arī Hulk ar solo filmām neiet un pagaidām (ņemot vērā Marvel filmu plānu) tuvākajā laikā situācija neuzlabosies. Abu tēlu lielā ekrāna versijām ir par maz ekspresivitātes, nesavaldības un rokenrola. Spilgts piemērs, pēc kādas piegrieztnes vajadzētu veidot Hulk filmu, ir Mark Ruffalo atveidotais Hulk filmā The Avengers. Domāju, ka arī Hugh Jackman reiz… varbūt kad atveidos Tini jeb Āmriju astoto reizi, tas kļūs tik nevaldāms un virpuļvētras iznīcībai līdzīgs, kā izkāpis no kādas Tarantino filmas un varēs godam nolikt malā šīs lomas atveidošanas paražu kā labi padarītu darbu ar pabeigtības sajūtu.

Bet tikmēr mums ir jāskatās tas, ko mums piedāvā. Neteikšu, ka otrā Wolverine solo filma un viņa piedzīvojumi ir švaks darbs, bet par kaut ko atmiņā paliekošu un spilgtu to nosaukt būtu ļoti grūti. Lai kā scenārija rindiņas cenšas piešķirt tēlam dziļumu, iepotēt skatītājiem līdzpārdzīvojuma sajūtu un tiešā veidā humanizēt pašu plēsoņu, filmā trūkst jampadrača sajūtas un ķeskas pa gaisu efekta. Uzstādījums par Wolverine piedzīvojumiem Japānā tiek pildīts godam – viss klišeju saraksts – ir nindzjas, ātrgaitas vilciens, augstās tehnoloģijas, roboti, ronini, samuraji un kas tik tur vēl ne. Tas viss tiek atrādīts tādā intensitātē, ka nerodas šaubas par šādas dzīves esamību šajā valstī. Bet diemžēl man tas nav gana, lai pienācīgi pasniegtu šo vienkāršo, bet tik efektīvo tēlu.

Wolverine noteikti nav ne tuvu labākajām supervaroņu filmām un domāju, ka drīz vien par viņu aizmirsīsies, jo sekos čupām citu, bet tā ir gana laba, lai pamielotu aci un baudītu tīru supervaroņu popkorna gabalu. Gadījums, kad tā īsti nav ko vainot pie filmas viduvējības. Tā vienkārši ir un jāsamierinās.

P.S. Jauka pārmaiņa vasaras lielfilmu un supervaroņu vienveidīgajā nejēdzībā – šī filma nav par pasaules gala novēršanu (vismaz ne tieši).

stars 3